Jau sen gatavojos uzrakstīt savas domas par mūsu sabiedrībā valdošo attieksmi pret vēsturi, kas tieši skar šodienu, taču G. Žilinskis rakstā «Īstenībā visur vīd tikai lielvalstu intereses…».
Jau sen gatavojos uzrakstīt savas domas par mūsu sabiedrībā valdošo attieksmi pret vēsturi, kas tieši skar šodienu, taču G. Žilinskis rakstā «Īstenībā visur vīd tikai lielvalstu intereses…» («Bauskas Dzīves» 13. jūnija numurā, 8. lappusē) burtiski «izrāva man vārdus no mutes».
Tagad es zinu, ka uzskatos neesmu vientuļa, ka ir arī citi cilvēki, kuri domā tāpat. Gribētos, lai arī viņi neklusētu un lai nerastos vienprātības ilūzija mūsu sabiedrībā. Esmu gatava parakstīties zem katra vārda G. Žilinska rakstā, tāpēc neatkārtošos, tikai papildināšu.
Mūsu vēsturē, tāpat kā citu tautu un visas pasaules vēsturē, nekas nav neapstrīdams, tāpēc nevar noliegt vienu un pieminēt citu.
Nevar apvainoties par leģionāru pietiekamu nepieminēšanu, ja noklusējam Rīgas atbrīvošanu no fašistiem 1944. gadā, nerunājot par Otrā pasaules kara beigu dienu. Kāpēc mēs cenšamies noliegt, ko atzīst visa pasaule, kāpēc kaunāmies no tā, ar ko citi lepojas? Patiesi, vajadzētu ļaut runāt tiem, kuri karojuši abās pusēs. Kāpēc tagadējiem jauniešiem ļaujam augt ar vienpusīgu vēstures izpratni, tāpat kā tas bija agrāk? Manuprāt, ir lieliskas filmas, kas bez papildu komentāriem parāda, kas notika toreiz: «Ilgais ceļš kāpās», «Vecā jūrnieka ligzda». Tās ir lentes, kas parāda, ka tajos grūtajos laikos, tāpat kā vienmēr un visur, abās pusēs ir bijuši gan romantiski ideālisti, gan principiāli cīnītāji par vienīgo pareizo ideju, arī vienkārši Dzimtenes patrioti un savtīgi nelieši, kuri viņus visus izmantojuši saviem mērķiem, un parasti apjukuši ļautiņi, kas atradās tam visam pa vidu, arī cieta visvairāk. Šodien, tāpat kā agrāk, tiek mēģināts visu šo «ķīseli» sadalīt divās pretējās grupās. Tas nav iespējams un nav arī vajadzīgs.
Manuprāt, mēs daudz vairāk iegūtu Eiropas un pasaules acīs, ja vienlīdz skaļi vai klusi atzīmētu dažādās un pilnīgi pretējās mūsu vēstures lapaspuses. Iegūtu daudz vairāk, nekā mēģinot izpatikt lielvarām, nekautrētos tiesāt vecus un slimus cilvēkus par lietām, ko viņi veikuši kara laikā, pēc miera laika likumiem.
Nesen kādā laikrakstā izlasīju ļoti precīzu mūsu valdības un arī sabiedrības uzskatu un darbības raksturojumu. Tā tika nosaukta par «laušanos atvērtās durvīs». Mēs mēģinām atvērt durvis «uz sevi», bet tās veras «no sevis». Mēs atspērušies «velkam» uz savu pusi arī politikā. Rezultātā esam apvainojušies uz kaimiņiem, ka tie mūs nelaiž vai aizskrien pa priekšu, nevis mūs, «pastarīšus», atbalsta un pabīda. Esam sanaidojušies ar visiem kaimiņiem un ceram uz atbalstu no tālienes. Patiesībā durvis vajadzētu pagrūst uz āru, un visa pasaule mums būtu vaļā. Netrūkst arī šādu piemēru, diemžēl tie ir atsevišķi gadījumi, nevis likumsakarības vai valsts politika.
Mūsu ārpolitikas pamats un prioritātes esot iestāšanās ES un NATO, taču gan viens, gan otrs ir apšaubāms tuvākajā laikā. Un atkal šķiet, ka mēs gribam šīs organizācijas iedabūt pie sevis, nevis nokļūt pie tām. Ja mēs beidzam vilkt uz sevi, bet atgrūžam durvis, lai izietu ārā un sastaptos ar citiem, mūsu sportisti kļūst par pasaules, Eiropas un pat olimpiskajiem čempioniem, mūsu mūziķi tiek atzīti un novērtēti Eiropā un pasaulē, mūsu ražotā prece tiek eksportēta uz tuvām un tālām zemēm. Mīlēsim pasauli sevī, nevis sevi pasaulē!
