Esmu viena no daudziem tūkstošiem jaunās filmas «Dvēseļu putenis» skatītājiem šomēnes. Atradu piedāvājumu 18. novembrī, kā tagad pieņemts uzsvērt, dzīvesvietas tuvumā – Rundāles jaunajā kultūras centrā. Paldies centra vadītājai Lilitai Lauskiniecei par iespēju! Tā nav pirmā, jo izcilo «Melānijas hroniku» arī ieraudzīju Rundālē.
Godīgi atzīstos, ka pirmā, spontānā, reakcija bija noraidoša tikai filmas «Dvēseļu putenis» mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu dēļ. Kara upuru epizožu tuvplānu, manuprāt, bija pārāk daudz. Pēc dažām stundām tie mani vairs pārmērīgi neuztrauca, bet jau nākamajā dienā mudināju kolēģus filmu noskatīties. Laikam lēna domāšana…
Tik dokumentāli precīzi atainot un nodot vēstījumu filmā kā režisoram Dzintaram Dreibergam gadsimtu senu notikumu atainojumā nevienam iepriekš nav izdevies. Pat ārzemnieki saprastu būtību! Tas bija mans – loģikā balstītais – secinājums tovakar. Nākamajā rītā apjēdzu ko vairāk. Latviešu kara filmās nevajag to dūmaku, sfumato, niansētību kā, piemēram, franču vai amerikāņu slavenu režisoru kara lentēs.
«Dvēseļu putenis» ir tikai par mums pašiem, un nekādi jauni mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi tautas vēsturi neatklās. Skaudri runā vienīgi šausminošā realitāte ar galvenā varoņa – gandrīz bērna – pieaugšanas ceļu caur prātam neaptveramām sāpēm un ciešanām.
Esmu izlasījusi visus Hemingveja romānus par karu. Raudājusi, jūtot līdzi karadarbībā iesaistītajiem personāžiem. Īstenībā man bija jāraud par latviešu pusaudžiem, kurus šaušalīgajās kaujās vienlīdz ciniski, pat verdziski izmantoja gan krievi, gan vācieši.
