DAGNIJA GASŪNA. MANAI ZEMEI. Piedod man to mazo pieneņziedu, Kuram uzplaukt neļāvu līdz galam, Piedod man šo rudenīgo lietu – Asaras, kas jāizraud līdz salam.
DAGNIJA GASŪNA
MANAI ZEMEI
Piedod man to mazo pieneņziedu,
Kuram uzplaukt neļāvu līdz galam,
Piedod man šo rudenīgo lietu –
Asaras, kas jāizraud līdz salam.
Piedod man to tālo dzērvju kāsi –
Nepamāju sveikas, projām ejot,
Piedod raibi balto bērza tāsi,
Kuru neapskāvu, laimē smejot.
Piedod man to rudo kļavas lapu,
Kura lūdzot klauvēja pie loga,
Piedod seno bērnu dienu taku,
Kura aizaugusi viņpus žoga.
Piedod ziemeļvēja skarbo dziesmu,
Nodevību, ienaidu un viltu,
Pieņem šodien mazu sveces liesmu,
Manu roku sargātu un siltu!
ELĒĢIJA
Vējš pierimis,
vēl tikai kāda lapa,
klusi čukstot, krīt,
un dvēselē tāds miers,
ka grūti pat to izstāstīt,
sen gāju putni prom,
vien dzenis kaļ un kaļ,
kā saukdams kādu
senu dziesmu atpakaļ,
tik balti mazgājusies migla
upes krastā kāpj,
pār mīļo zemīti, prom ejot,
rudens sveikas māj.
JĀZEPS PETRAITIS
***
Atver acis,
rīta saule lec.
Atver ausis,
putnu dziesmas skan.
Atver prātu,
vēju sajutīsi.
Atver sirdi,
sevi ieraudzīsi.
AINA MEDNE
NOVEMBRĪ
Dvēselīte
Pie liesmiņas turas,
Novembra tumsā
Jūt svinu.
Svecītes liesmo,
Gaismo un kuras,
Zina
Un atgādina…
Latvija –
Kuģis
Ar uguni burās –
Mūžīgu gaismas sējēju.
Visi mēs ieguvēji.
RAKSO
BAUSKAI
Mazā Bauska, treju upju skavās,
Mūžam ierakstīts tur ir tavs vārds.
Lai gan vilnis projām vārdu skalos,
Nāks jau cits un taps tas pierunāts.
Mazā Bauska, mūžam paliec sirdī,
Paliec tāda, kā reiz bērnībā.
Tavās alejās un upju pļavās
Aizrit mūžs, vien atstāj atmiņas.
Mazā Bauska, vienīgā tu tāda,
Vienīgā – tu tāda pasaulē.
Tavu kastaņu un liepu gatves,
Sārtās kļavas – rota Zemgalei.
Paliec tāda, kāda tu man esi,
Paliec tāda, tu man vienīgā.
Savu vārdu tālu lai tu nesi,
Pilskalna un upju sargāta.
MĀRĪTE VERŽUNE
***
es gribu būt
tava apokalipse
būsi mans
bezgalīgais
stāsts?
***
No tavām lūpām
Ļauj noskūpstīt
Vārdu
Kuram es nevēlos
Šodien izskanēt ļaut
Izlikšos ka tas salds
Reibinošs medus…
Šodien labāk izlikties
Redzēs kas būs
Rīt
LILIANA SKUDRA
AKMENS ZEM DEBESS
Kad smalka nojauta
Pirkstgalos vibrē, –
Liec plaukstas uz
Akmens pelēkā sāna
Un samulsis ieklausies
Akmens stāstā:
Par aizlaikiem tāliem
Un skarbiem vīriem,
Par stiprām sievām
Un jaunavu godu,
Par sirmgalvjiem viediem
Un debesu ziņām.
Par visu, kas zudis
Bez miņas…
SANDRA CĪRULE
***
jāpaspēj rudenī novīst
jāpaspēj ziemai
noadīt cepurīti
– tādu pašu kā man –
jāpaspēj pavasarim
epastu aizsūtīt
vēl šorīt (līdz vienpadsmitiem)
un nākamai vasarai
jāpalīdz izplānot dienas
kas šodien vēl
būtu darāms
vai tagad joprojām
ir rudens
Vai tagad ir diena
Vai nakts
(vai baloži nelido vairs? –
atsūtiet zīmīti kādu!)
LĪVIJA DZELME
LĪST
Aiz loga līst rudens asaras,
Tās klusi klauvē rūtīs…
Ne vēsts no saulainās vasaras –
Klusa nopūta gaist krūtīs,
Un vieglāk kļūst.
Ir daudziem šodien vienalga,
Kā dzīves takas minam.
Sāp kastanim brūnam un zīlei,
Cik viens par otru maz zinām,
Kad skumjas līst.
INĀRA DRUVA
DILEMMA
Es redzu –
karalis ir kails,
bet citi saka –
apģērbts.
Vai izkliegt man
vai noklusēt –
lūk, tāds ir jautājums.
Es baidos
savu acu dēļ.
Tiks uzstādīta
diagnoze – slimas,
un ārstēšanas
metode būs –
paaklināt.
Un tādēļ saucu es –
jā, karalis ir apģērbts
Un pat satuntuļots!
AINA PIKA
***
Vakars un rīts
Ne dienas
ne kārtīgas nakts
Kad apstāsies
šī skrējiena spīts
Plucina un plēš
Latvijas lapas
Austrenis – Rietenis
Visskarbāk
Eirovējš
RONALDS GAILIS
***
Naktstauriņi lido, mēness spīd,
Mēnessgaismā ēna slīd,
Atskan trauslas, klusas vaidas,
Tās ir mīlestības gaidas.
Skaļi vārdā nesasauksi,
Mīlestībai pēdas jauksi.
Atļauj, viņa atnāks pati,
Zilas acis, tumši mati,
Basām kājām, mīļu smaidu,
Tikai viņu mūžam gaidu…
INESE URGA
DZIMTENE
Kādreiz es lepojos, ka
Piedzimu,
Bet tagad es lepojos,
Ka dzīvoju!
Dzīvoju Latvijā…
Bagātā Latvijā,
Latviskā Latvijā…
Latvija ir mana
Tēvija,
Mana tēva, mātes
Dzimtene
Latvija…
VITA DŪRA
***
Liepu lapās snauž tava ēna,
Atbrīvojusies no zvaigžņu lēkta.
Tiesa, tu neesi lēta,
Visur smaržo tava priežu sēta.
Iešu tev līdzi
Jaunu dienu nest,
Atbrīvot no tumsas un saules
gaismā vest.
SINTIJA MATULĒNA
PALDIES!
Paldies par visu, ko dzīvē esi man
devis.
Par smiekliem, par bēdām,
Par mīlu, par naidu,
Par drosmi, par bailēm
un par jūtām.
Paldies… paldies Tev,
Vienīgais un neatkārtojamais
Likteņlēmēj.
KRISTĪNE MEIERE
RUDENS LAPA
Ugunssārtā rudens lapa,
Pakavējies vēl mazliet,
Lietus peļķu drūmās sejas
Pārvērt krāsu paletēs,
Ļauj vēl atvasarai iet,
Atvadoties roku sniegt.
Ugunssārtā rudens lapa,
Pakavējies vēl mazliet,
Rīta salnai pretī stāj,
Saules stariem smaidu ver.
ANDRIS KOPEIKA
***
Ar rudens krāšņumu izdaiļota,
Ziemas saltumā nosargāta,
Pavasara spirgtumā apstrādāta,
Jāņu dienā apdziedāta.
Kas tu esi?
Tu esi Latvija!
Karu karos samīdīta,
Kārām rokām apgrābstīta,
Bet atkal lepna dodies
Pretī Brīvībai,
Pretī Nākotnei,
Pretī Cilvēkam,
Kas tevi mīl, krāšņo
Un apbrīno!
KAIVA KRŪZE
RUDENS ROTAĻAS
Šodien ļaujos rudens priekiem,
Ieelpojot dzestro gaisu,
Grābju rudens lapas siekiem,
Piebāzdama pilnu maisu.
Dāvana no rudens būs –
Maiss ar krāšņu lapu klāstu.
Katrs no tā priecīgs gūs
Dzeltensārtu lapu glāstu.
Kad jau ārā lausks spers,
Rudens atmiņās vēl būšu.
Degunu kad sals man tvers,
Siltu lapu segu šūšu.
SABĪNE GLANCA
JAU NOLIJIS
Tā ir mana izlijusī tuša
Uz tava baltā krekla,
Sagrauta rozā aina –
Aizkadrā paslēptā vaina.
Aizmirsta savādā sajūta,
Pazaudēta tās dīvainā jēga,
Noniecināta sarkanā krāsa
Uz mūsu mīkstajām lūpām.
Tava marmora lodīte krūtīs
Tagad pukst savādāk, citā ritmā.
Nodziedi vēl pēdējo reizi
Mūsu atšķirtības dziesmu ciklu.
Apstādini uz brīdi mieru,
Lai asaras kā lietus līst
No acīm, kuras apsolās vairs
nesāpēt,
Rudens lietus jau nolijis.
