Pēc rajona literātu apvienības 13 autoru kopgrāmatas «Akmeņi zied» iznākšanas dzejas straumīte nav apsīkusi.
Pēc rajona literātu apvienības 13 autoru kopgrāmatas «Akmeņi zied» iznākšanas dzejas straumīte nav apsīkusi. Zemgales māls laikam ir īpaši sulīgs, jo visos laikos te raženi kuplojis arī dzejas koks.
Gandrīz ik nedēļu «Bauskas Dzīves» pastā ir kāds dzejolis, pat veseli krājumi ar lūgumu tos izvērtēt. Apvienībā nav profesionāla dzejas konsultanta. Autori, kas regulāri publicējas «Literārajā lappusē», neuzdrošinās pasludināt kādam iesācējam galēju spriedumu – «tu nekam nederi» vai «tu esi ģēnijs». Nereti autori ir ļoti pašpārliecināti un sava «garabērna» literāro vērtību mērī vienīgi ar kaimiņa vai drauga atzinību. Vispirms gan pašam jātiek skaidrībā, vai esi atradis īstos vārdus un ko varētu «atskaldīt», lai paliktu iecerētā kodols. Arī dzeja ir māksla. Lai pietuvinātos tai, daudz jālasa, jādomā un jāstrādā pašam.
Veiksmi un priecīgus Līgosvētkus!
INĀRA DRUVA
TEJU, TEJU
Upmalā madaras puto kā alus,
Dārzus jau iesmaržo jasmīnu
smārds,
Saulīte vainago ozolu galus,
Saullēkts un saulriets kā
zemene sārts.
Sulīgi saulainā vasarā eju,
Sazēlis beidzot viss ziedoši zaļš.
Zemīte grozās un, lūk, teju, teju
Saulgriežu līgo to pārskanēs skaļš.
Līgosies zeme un līgosies upe,
Līgosies prāti un līgosies sirds,
Nespēs pat krupītis mierīgi tupēt,
Līgos kad mēnestiņš banāls aiz
pirts.
KAD TAUTA DZIED
Veltījums Mežotnes korim
I
Kad tauta dzied,
tas ir –
kā liepas zied, –
ar tādu atdevi
un skurbu jūsmu,
un dziesmas –
liepu ziedi –
zied un dziedē
ar medussaldu
smaržu plūsmu.
Un atmiņas par tām,
kad ziema gara,
kā karsta tēja
atveldzēs un sildīs,
un skumju dvēseli
ikvienu
ar jaunām, karstām
dziesmām pildīs.
II
Nu atkal svētais brīdis klāt,
Kad dziesmas pagalms ziediem
klāts.
Jūs, ļaunie gari, klusējiet,
Jo šodien mana tauta dzied.
Kas labu vēlat, dziediet līdz,
Bet tā, lai mežu gali trīc,
Bet tā, lai sirdis līgo līdz,
Un tā, lai gaišāks uzaust rīts.
Un tā, lai neskan drūmais «nē»,
Kad tauta iedzied nākotnē!
DAGNIJA GASŪNA
PANĀC PRETĪ
Panāc pretī – saule mīļi smaida,
Panāc pretī – debess zila vēl,
Bet uz pakalna jau Jāņu uguns
gaida,
Brīnumzieds no miega raisās
papardēs.
Pasniedz roku – iebridīsim zāļu
pļavā,
Pasniedz roku – nakts tik tuva šī,
Ozollapu vainagi kad vīriem
galvās,
Uguns dzirkstis augstu melnās
debesīs.
Es tev šonakt savu prieku došu,
Tu man droši vari savu bēdu
nest,
Panāc soli pretī, pasniedz savu
roku, –
Būsim abi kopā uz šīs pasaules!
LILIANA SKUDRA
PRET SAULI VIEN
Pats Dieviņš,
Pa pļavu brienot,
Pieneņu pūkas
Savu debeszilo
Svārku kabatās
Savākt lūko…
Svešu ligzdu meklējot,
Dzeguze
Ilgpilna kūko…
Nāk vasara
Sauļoties norā
Pie Mūsas.
Pret sauli vien
Jāpaceļ skats –
Rims satrauktās domas
Un īdzīgais prāts.
LĪVIJA DZELME
* * *
Magones zieds,
Vilinošs, skaists,
Reti meklēt iets,
Bet, ja druvas malā zied, –
Žēl garām iet…
Maldina zieds –
Nesmaržo viņš,
Drīz ziedlapas birst…
Šis skaistums bija mānīgs…
Un cerība irst.
GATIS ZOTOVS
* * *
zemu zemu
mākoņi nonāca lejā
tagad tos pilsēta
mīda ar kājām
gan zābaki
gan dāmu kurpes
arī kailas pēdas
tos bradā
un debesis
zilas zilas
var aizniegt
tāpat ar rokām
* * *
Es bildinu pasauli
Liekot tai pirkstā ekvatoru
Es bildinu saulrieta gaismā
Līgava staro aiz laimes
Gluži kā zvaigzne pirms krīt
Un piepilda vēlēšanos
SANDRA CĪRULE
* * *
Tās naktis atceros
Tās naktis –
sodrēji un pelni
rožu melni
Piedzimt grasījos
Līdz rītam tālu bija
Kurš man to pastāstīja
kā piedzimt prasījos
Bet naktis atceros –
melni samta cimdi
vīna tvans un
miklas zemes dvaka
Līdz rītam tumsa bija
Es neatceros vairs
kurš man to
pastāstīja…
RŪDOLFS SAULĀJS
REZIGNĀCIJA
Viss pagājušais apvīts vārdiem –
bija –,
Un neatnāk vairs prieks, kaut
lūgts.
Katrs pieskāriens ir viltus pilns
un rūgts,
Ir jāšķiras no tā, ko likten’s
sagūstījis.
Un stunda stundu tālāk dzen ar
sāpēm,
Kāds dziļi dvēselē ar indes zobu
dzeļ,
Šķiet, smagu akmeni kāds mūžam
pāri veļ
Un nevar atdzerties no
nerimstošām slāpēm.
Var atmosties, bet murgi moka
tālāk,
Kaut paliek cerība, ka ausīs
atkal rīts,
Uz neatgriešanos būs sapnis
aizvadīts,
Bet mirdzums bijušais nu vizēs
aizvien bālāk.
Būs vēlreiz jānomet tā viltus
smagā nasta,
Kas gadiem ilgi nomoka un spiež.
No vienaldzības donas šķēle
jānogriež
Un jāpiestāj pie mūžā neatrastā
krasta.
RASMA LAUČKA
PALIKŠU ŠAI DAUGAVAS KRASTĀ
Pavasarī, siltā un jaukā,
Tā puķe, kas aug manā laukā,
Lai zied un rotājas saulē.
Palikšu šai Daugavas krastā.
Vai vakars tas vēls, vai agrs rīts,
Viss kad baltā miglā ir tīts,
Iešu es miglai pretī, cauri,
Palikšu šai Daugavas krastā.
Baznīcas zvans skan tur tālumā,
Bet te upes malā, krūmājā,
Dzeguze kūko, dzied lakstīgala.
Palikšu šai Daugavas krastā.
ANDRIS KOPEIKA
* * *
Es varu alkt
Pēc lielas laimes,
Bet pietiek man
Ar maziņo.
Es varu gribēt
Siltas saules,
Bet pietiek man
Ar mēreno.
Es varu sapņot
Lielas kaismas,
Bet pietiek man
Ar drastisko.
Es varu, varu,
Bet nedaru neko,
Lai notiek viss…
Savādāk.
ZANDA STRAZDIŅA
* * *
Mani novakari
ir īpaši,
domu pilni…
es eju ar tiem satikties
gluži viena…
visa Debesu Godība pēkšņi
apjaušama…
JĀZEPS PETRAITIS
Klusa vasaras nakts
Tēlojums
Vēlā vakara saules stari blāzmo, silts vējiņš matus glāsta. Tepat birztalā nebēdnībā lakstīgala piepilda nakts klusumu. Tā pogo savu skaisto melodiju un, vīterodama klusajā naktī, skaļi un droši caurstrāvo mani – kā tālajā jaunībā.
Ak, skaistā lakstīgalas dziesma, es reizē ar tevi, ar tavu melodiju eju šajā klusajā naktī. Tu ved mani atmiņās, tu ieskandini mani jaunībā, un es peldu atmiņu dziesmā.
Es pēkšņi vēlos tev dziedāt līdzi, reizē ar tevi piepildīt naksnīgo klusumu, reizē ar tevi dziedāt un dejot tavā dziesmā.
