Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas šī ir jau 40. «Literārā lappuse». Septiņos gados tajā publicējušies gandrīz četrdesmit autoru, bet uzticību tai saglabājuši tikai puse.
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas šī ir jau 40. «Literārā lappuse». Septiņos gados tajā publicējušies gandrīz četrdesmit autoru, bet uzticību tai saglabājuši tikai puse. Katrs jauns vārds, cerams, ir atklājums arī lasītājiem. Šoreiz divi: Latvijas Universitātes students Jānis Balodis, Bauskas 1. vidusskolas absolvents, un šīs skolas 9. klases audzēknis Gatis Zotovs. Patīkami jauni cilvēki ar savu balsi vēlas būt saprasti.
Priecīga vēsts sasniegusi Bausku no Austrālijas. Komponists Ēriks Ozoliņš mūzikā ietērpis mežotnieces Līvijas Dzelmes pagājušajā vasarā «Literārajā lappusē» publicētu dzejoli «Pasaudzē» un piedāvājis šo skaņdarbu Grenctāles korim, iepriekš ar autori saskaņojot dziesmas nosaukumu «Ceriņu zieds».
Mīlestības vārdam ir daudz nianšu. Tās atrodamas arī šajā lappusē, jo katrs dzejolis pats ar savu vēju nāk.
DAGNIJA GASŪNA
NEKAS
Nu nekas, nekas
Jau toreiz nenotika, –
Saule spīdēja
Un pulkstens tālāk
Vienaldzīgi stundas sita,
Putni dziedāja,
Kāds kādu varbūt nesatika,
Tev pie vaiga
Pieskārās kā brīnums
Gaišu matu cirta…
Ak, nekas, nekas
Jau toreiz nenotika, –
Tikai tev uz pleca
Nu guļ roka cita…
DIENA
Saule uzlēca
Un atkal norietēja,
Ēna ēnai pakaļ
Visu dienu skrēja,
Sapnis sapni
Dzenāja pa vēju,
Mīlestība pamodās,
Bet uzplaukt
Nepaspēja…
ZANDA STRAZDIŅA
DEBESIS MANĪ
Pēc grūtas darba nedēļas
atliecu galvu (o, grūti, grūti),
šonedēļ atkal tā pa īstam
nebija laika ATLIEKT GALVU…
un sajust,
ka DEBESIS IR DVĒSELE.
* * *
Šķiežos ar krāsām, blēņojos
un brīnos,
ka ziemā uzrunāju vasaru
un naksnīgu jūras krastu
ar toreiz tik palsu mēnesnīcu…
Skaisti
atcerēties,
vēlēties
visu no sākuma…
INĀRA DRUVA
ŠĪ MĒNESS NAKTS
Šī mēness nakts man palīdzēja,
Kad manī sudrabstraumi lēja,
Kad manī sudrabgraudus sēja,
Bet sudrablodi aizkavēja.
Šī mēness nakts man palīdzēja
Gan paslēpties no dienas vēja,
Gan atkal uzmundrināt spēja
Kā stipra, spēcinoša tēja.
Kaut kur kāds manī gavilēja
Un dziesmu karā uzvarēja,
No skumju svina vakarējā
Sev Jaunā gada laimes lēja.
Kad atkal rīta suņi rēja
Un dzīve negāja, bet skrēja,
Kāds skriedams arī apcerēja,
Kā mēness nakts tam palīdzēja.
INTA BALTGALVE
Tīkls
tīkla pērlītēs tava seja
ilgi vizuļoja un lējās
arvien vairāk nu mākoņu putnu
arvien vairāk gaismas un klusuma
Nepieskāriens
kad mēs klusējam klusuma nav
runā gaismas un lietas un stāvs
katrā kustībā atminams stāsts
nepieskāriens arī ir glāsts
Promceļš
pa ceļu kurš ved prom
kas ir tas gājējs
prāts saprātīgais
tikums zelta krājējs
vai vienkārši ceļš
apvedīs ap stūri
un dvēsele būs
bēgdams putns
pret mūri
It kā
nedēļa bezgala gara
daudz kas notiek es mainos
pārāk strauji pavīd un zūd
veseli cēlieni ainas
ļoti samulsusi es skatos
uz to sievieti kura te bija
it kā zināma it kā ne
it kā praviete it kā mele
JĀNIS BALODIS
«KĀ» MEKLĒŠANA
es tevi meklēju
kā ceļinieks naktsmājas
kur patverties
kā lietus lāse krītot vietu
kur atdurties
kā putns
gaisā pacēlies
ligzdu
kur nolaisties
es tevi meklēju
un bīstos neatrast
kā Dauka apvārsni
kā Koperniks sapratni
kā vārds ausi
kā vienkāršs cilvēks laimi
es krītu bezdibeņa akā
ar sveču liesmu sienām
un raudu
fotonu asaras
lai varētu ieraudzīt
kur tu esi
kā tu raudi
kā smejies
kā vienkārši esi
un man pietiek
ja tu eksistē
šajā meklējumu pasaulē
* * *
visu dienu līst
es ilgojos pēc mīlestības
kā tikko dzimis teļš
pēc mātes piena
bērnu dienas ir aizgājušas
man trūxt citas mīlas
nevis mātes
nevis tēva
bet citas
aiz loga līst
un es skumstu
f..k
es gribu ieskrūvēt spuldzīti
un priecāties par gaismu
ko tā dod
pat vistumšākajam ūķim
es vēlos
sildīties jaunā siltumā
un salt jaunā auxtumā
kur tu esi
plkst. 00
es skumstu
* * *
dzīve ir auksta
ja tev no rīta norauj segu
ja negaidot uzgāž
ledaina ūdens šalti
ja izbradā tavu kopto
ziedu dobi
kurā ziedini puķes
ar sirds siltumu
tad par dzīvi var
tikai nospļauties
tad labāk ielīst krematorijā
sildīties
GUNĀRS BOGDANOVS
* * *
pirms neatgriešanās vēlreiz
tevi gribēt kāda esi
un tad būs pasaule vaļā
(vēlāk atsūtīšu vēstuli ar jūtām)
* * *
ņem mani par draugu
izmisumā –
es nebūšu klints
pret vētrām, –
es būšu tavas sirds
apsildāmā baterija.
* * *
šai vientulības pilsētā
paliekam mēs nesaprasti
bez jūtām paliekam
un nebeigs sals mūs stindzināt
ja paliksim
šai pilsētā.
* * *
Būs izlasīta grāmata.
Pabeigts manuskripts.
Un aizvērsies vāki ciet.
Tu – ziedpilnās dzīves floriste.
Es – Pegaza kalps.
Un nepabeigts jūtās
mazliet…
SANDRA CĪRULE
* * *
Vēja vilnis pār Latviju veļas,
noliecot egļu un priežu galvas,
noliecot ozolus, noliecot smilgas,
modinot garus, sasaucot veļus,
aku vindas lūdzot uz deju –
vēl palikušās,
kad visa pasaule guļ.
* * *
Vecu tupeļu parāde sākusies,
O, skaistais ielu gājiens,
Kur galošas mēslainas beidzot
Ar laķenēm plecu pie pleca.
Kur baleta čības sen aizmirstas
Ar zābakiem – purnu pie purna.
Es arī tur biju,
Es biju čība, kāds kļūdījās ļoti
Un mani par zābaku sauca.
Un jautāja īgni sandale smalka:
Ko pastala šī te dara?
Vai tad šis neesot aristokrātu
gājiens?
Tā soļojām jautri un
Dziesmiņu svilpojām,
Dažreiz par vietām šai ierindā
karojām.
Miskastes mašīnu konvoja vadībā
Traucāmies visi uz saulaino tāli.
Nāc līdzi, ko gaudies, viss
kādreiz tev būs,
viss reiz būs!
SOLVITA LIEPA
* * *
Vecajā pilsētā
Vecas mājas
Sadevās rokās
un dziedāja
līdzi kāda vientuļa
klaidoņa saksofonam.
Bet es jutos kā
zaglis.
Es zagu nakts
klusumu.
Es zagu mašīnu
skaņas tālumā.
Es zagu mieru, ko
dvesa bruģis zem
kājām.
Es šovakar jutos
kā zaglis – elpoju pasaules elpu.
* * *
Nedaudz vairāk
par baltu sniegu
cienu es Tevi.
Mazliet vairāk
par samtainu
miglu gaidu es Tevi.
Ieklausies vējā,
es saucu Tevi.
Sadzirdi putenī,
meklēju Tevi.
Maldos es takās
un neceļos, gaidu…
Tu baltais, tālais,
Klusais…
LILIANA SKUDRA
SATIKŠANĀS
Virs egļu galotnēm,
Vēderu skrāpēdams,
Resns mākonis
Puteņa medībās savās…
Egles vēl snauž…
Sirmgalvjiem sapņi
Neturas prātā.
Par sapņiem – ne vārda.
Tādā dienā
Grūti aizvēju rast.
Nez kāpēc pirksti
Trīs plaukstā
Tavā.
Mazliet.
Prātīgi teikšu –
Paliek tāds
Aukstāks.
Un tā būs patiesība.
Padungošu no
Brāļiem Ziemeļiem…
(Tev arī to dziesmiņu prast)
«Un pat aiz pasaules šīs
Kādam bez tevis būs
Auksti…»
Tad laiks būs iet.
AINA MEDNE
KLUSUMĀ
Klusums tēva pagalmā,
Aprimuši visi vēji.
Klusums kliedz – tu nepaspēji,
Vairāk nebūs it nekā.
Klusums tēva pagalmā,
Zaļa zālīte virs tā.
PAR SNIEGU
Sniegs
Vien tāpēc netīrs,
Ka paši to sabradājam
Savām naskajām kājām,
Jo sniegs,
Lūk, neturas pretī.
Sasalst vārdi.
Visikdienišķākais sniegs.
LĪVIJA DZELME
SIRDS TAKA
Atnāc caur puteni,
Caur gadu tālēm.
Atnāc uz dzimteni,
Kas aizaug zālēm…
Ceļā uz pagātni
Un tēva mājām
Tilti sen uzcelti –
Domās tur gājām.
Dzīvē nav aizmirsta
Sentēva aka,
Veldze ir pasmelta –
Gaiša sirds taka.
Atnāc, kad ziedonī
Būs dārzi ziedos,
Paliec vēl rudenī –
Roze tad piedos…
IEVA BĒRTELSONE
KĀZAS
Es vēlētos nokļūt dienā,
Kad baltā kleitā tik krāšņi
Ies mana mīlestība
Par sievu pie mana prāta.
GATIS ZOTOVS
* * *
Tev ļaušu uzcelt pieminekli
Par godu neatzītajiem
Cel pie jūras
Cel no smiltīm
Par godu neatzītajiem
Vilnis nāks
Un aizskalos visu
Bet zini –
Par godu neatzītajiem
* * *
Trešo daļu
No sirds
Es labprāt atdotu tev
Bet zinu
Tu jau tāpat
To nepieņemtu
Un arī pārējās divas
Kas skumst
Es tāpat
Tev piedāvātu
Bet tev noteikti
Nepietiktu
Tu prasītu arī ceturto
Tu vēlētos visu to
Bet kas tad paliktu man?
