INĀRA DRUVA. BALĀDE PAR AMARILLI. Veltīts Amarillis Virzai-Lieknai. «Billītēs» reiz uzziedēja mazs, mazītiņš Amarillis.
INĀRA DRUVA
BALĀDE PAR AMARILLI
Veltīts Amarillis Virzai-Lieknai
«Billītēs» reiz uzziedēja
Mazs, mazītiņš Amarillis.
Amarilli, Amarilli –
Putni gaisā svieda trilli.
Amarilli, Amarilli –
Mūsu sapņi tevis pilli.
Reizē ziediņš tu un deja,
Marselīnas mīlas dzeja.
Amarilli, Amarilli…
Risa sapņi, tumsa sili.
Amarilli, Amarilli…
Padebeši melni zili.
Amarilli, Amarilli –
Sagrūst būdiņas un pilis.
Amarilli, Amarilli…
Kur tu esi, Amarilli?
Atkal «Billītēs» uz loga
Uzplaukst sārtais Amarillis.
Atkal «Billītēs» caur logu
Uzsmaida mums Amarillis.
MAINU:
1) savu stenokardisko sāpi
pret sirdsēstiem
mīlestības dēļ;
2) savus divdesmit
skaudībā spindzošos odus
pret vienu,
bet gruntīgu ienaidnieku;
3) savu garo,
bet neizdevušos mūžu
pret īsu, bet spožu;
4) savu apmatojumu sirmo
pret biezu un apelsīnkošu.
SANDRA CĪRULE
***
Grūti būt putnam,
ja esi zāle,
Grūti būt rozei,
ja esi nātre
bez ziedu krāsas
rasas rītā,
bez smaržu tvana
salnas rītā.
Rītā dziļā
kā aka
bez mājām,
kā tavas acis,
ar sauli piepildītās.
ANDRIS KOPEIKA
KRITIENS
Kritiens…
Kas ir kritiens?
Varbūt tas ir
Neveiksmīgs lēciens,
Stūrgalvīgs kāpiens,
Sadumpojies pakāpiens,
Negaidīts mākonis
Zem kājām…
Varbūt –
Tikai iedomāta līkne,
Kuru pārkāpjot
Zūd pamats zem kājām.
Kritiens.
Tā ir zīme,
Ka tu vēl neproti staigāt.
Tev ir jāiemācās iet – stabili,
Pa ceļu,
Pa reljefu;
Pāri kalniem,
Pāri mākoņiem;
Peldēt pa gaisu
Un lidot ūdenī.
Sanita Spundiņa mācās Skaistkalnes vidusskolas 11. klasē. Viņa veido skolas avīzes literāro lappusi, ir Mazā ministru kabineta estētikas ministre. Sanitai patīk lauki, brīvos brīžos viņa raksta dzejoļus, un «praktiski visi ir par mīlestību».
SANITA SPUNDIŅA
***
Tu tā lakstīgala, kas pogo aiz loga,
Pogo tur, ārā, un nevēlas ienākt.
Tu tie ziedi manā kailajā dārzā,
Tas viens, kas ātri noplok, un
otrs, kas mūžīgi zaļo.
Tu tā skaņa, ko tīkas man klausīt,
Tā skaņa, kas bēdās priecē un
priekos bēdas rada.
Tu tā sāpe, kas mani plosa,
Tā sāpe, kas nesāp, tā sāpe, kas
nonāvē.
RŪDOLFS SAULĀJS
DVĒSELE
Tu, nemiera pilnā dvēsele,
Uz mūžības perona stāvi
Un gaidi nemirstību
Vai gluži vienkāršu nāvi?
Drūzmējas tūkstošiem dvēseļu,
Uz nemirstību lai brauktu,
It kā tās neziņa glābs,
It kā no tukšuma sauktu.
Bet tie, kuri spītīgi paliek
Un deg kā gaismekļi seni,
Tie cilvēkiem tic un nemirst,
Dzimst jauni Bēthoveni.
INTA BALTGALVE
CIET DURVIS
Re, aizcirtās durvis!
Kas zina,
Cik tīši, cik ne?
Kādi mēs bijām un esam,
Kas zina te?
Asas malas, ass plīsums,
Vairs nesalikt attēlu to,
Tu kurā laimīgā mierā,
Es kurā sidrabota.
MĀRĪTE VERŽUNE
MĀTEI
Tur ārā, debesu zilgumā,
Tev cīrulis dziesmu dzied.
Tur mežā, egles galotnē,
Vāvere riekstu tev sniedz.
Māmiņ! Kas tev šodien
Smaidīt liedz?
***
Runā, ka neesot labi
Domāt par draugiem
Sliktas lietas,
Runā, ka neesot labi
Stāstīt par draugiem
Sliktas lietas,
Bet vai tas ir
Uzticams draugs,
Kas dod tam
Iemeslu?
***
Mākonis garām
Pagāja,
Tu stāvi
Izlijusi.
Karājas degungalā
Lietuslāse.
Bet varbūt
Asariņa…
AIJA SPURA
MĀJUPCEĻŠ
Par vēlu man tagad smieties,
par vēlu arī raudāt,
jāiegrimst patiesībā
kā asnam zemes graudā.
Ņemot dzīves skarbākos mirkļus,
pīšu dažādas pīnes,
dzeršu sarkanu vīnu –
vestu no Vīnes.
Tā taču nepaiet dienas
kā zirgam sapītas kājas,
meklējot ziedošu pļavu,
kur mežmalā mājas,
kur sunītis pretī skrej,
dzērves rudeņos klaigā,
rīta dzestrumos pļāvējs
ar izkapti staigā,
vakaros klusos virs mežiem
zvaigznes zeltīti mirdz.
Sapņoju, ejot uz mājām,
kur sildās pie pavarda sirds.
AINA MEDNE
KĻAVAI
Mūsu kļava –
Zaļa meitene maijā –
Ļauj, lai spirgtais
Rītavējš viņu paijā.
Bet, kad dāsnais
Septembris bradā pa laukiem,
Kļava pošas,
Krāsojas, ak tavu jaukumu.
Dzeltens, sarkans…
Galotnītei visvairāk tika
Mums tik ierastās
Latvijas kosmētikas.
Vēl tik manikīru
Un pedikīru,
Varbūt oktobri
Varēs dabūt par vīru.
Katrā ziņā –
Priekšā vētraina balle.
Plīvos ziemeļa
Biezie mati un šalle.
Lapu liesmas
Trauksies virpuļa valsī,
Pirms plaukst kallas
Un uzrunā ziemas balsī.
GUNĀRS BOGDANOVS
***
apgalvo ka nemelo
melo ka nav apgalvojis –
mūžīgi mūžos
strebjama putra
***
vēl palūkosim vēl pašņāksim
pirms dosimies eiropā iekšā
un nestāsti man daugaviņu
ka tur nebūs piga priekšā
***
es manu, pa ielām,
kur ejam,
kāds jau ir gājis
un dziesmas, ko dziedam,
kāds dziedājis sen –
mēs esam senču
atbalsis
KAIVA KRŪZE
***
Mums nav dzīvē saprast lemts,
Kāpēc citam vairāk ņemts,
Otram atkal vairāk dots.
Kāpēc citam lielāks gods,
Kādam atkal divkāršs sods?
Mums to nebūs izprast lemts –
Tieši tas mums visiem ņemts.
JĀZEPS PETRAITIS
APRĪLIS
No saules prieka sāc vai skurbt,
Prieks apkārt staigā ļaudīs,
Ir bērza sirds, ja proti urbt,
Tev dzīves prieku paudīs.
LAIKS
Caur miestiņu taisnā ceļā
Nebeidzamā elsoņu skrejā,
Pārņemtā sirds pukstu dejā
Traucos pavasarim sejā.
Man vīzijā kāds teic –
Nešķiro visus pēc sejas,
Uzklausi manu balsi –
Tavs vīna kauss sauss.
