Nacionālā radio un televīzijas padome izstrādā likumprojektu par abonēšanas maksu TV un radio valsts kanālu finansēšanai.
Nacionālā radio un televīzijas padome (NRTVP) izstrādā likumprojektu par abonēšanas maksu TV un radio valsts kanālu finansēšanai. Aprīlī topošo dokumentu paredzēts iesniegt izskatīšanai Saeimā un Ministru kabinetā. Jau ilgāku laiku virmojušas runas par abonentmaksas ieviešanu, taču nevienu iepriekšējo reizi tās nav virzījušās uz priekšu tik nopietni. Vienkāršais radioklausītājs un TV skatītājs pagaidām netiek uzrunāts. Lielajās avīzēs par iespējamo ikmēneša maksājumu izsakās gudri un pasauli redzējuši vīri. Katram ir savi argumenti. LTV programmu direktors Arvīds Babris uzskata, ka abonēšanas maksas ieviešana neesot nekas neparasts – daudzās pasaules valstīs pastāvot šāda kārtība. Jauninājumam par labu izskan vēl cita satura arguments – ja radio un TV finansēs sabiedrība, nevis valsts, kā tas notiek pašlaik, tiks nodrošināta plašāka demokrātija. Tagad valdībai ir morāls pamats noteikt savas prasības, jo tā dod naudu. Kā jau inteliģentu cilvēku izteikumos, gandrīz katrā ir vērā ņemama doma.
Tomēr potenciālos maksātājus visvairāk interesē, cik daudz naudas būs jātērē kārtējai abonēšanas maksai. Katram jau saprotams, ka tas ir veikls izgudrojums, no kura nepaglābsies. Būs vien ikmēneša tēriņam jāpieskaita noteiktā summa. Tāpat kā par telefonu, par gāzi. Pagaidām precīzi skaitļi vēl netiek nosaukti, taču likumprojektā paredz divējādas abonentmaksas. Vienai mājsaimniecībai, neatkarīgi no tā, cik daudz personu klausās radio, par to būs jāmaksā ap 60 santīmu mēnesī. Kopējā abonentmaksa – par radio un televīziju – varētu nedaudz pārsniegt vienu latu mēnesī. Maznodrošinātajiem iedzīvotājiem paredzētas atlaides.
Domāju, ka gan Saeimā, gan Ministru kabinetā par šo likumprojektu raisīsies plašas debates. «Neatkarīgā Rīta Avīze» uzklausījusi vairāku Saeimas deputātu viedokļus, un neviens nav izteicies absolūti noraidoši pret abonentmaksas ieviešanu. Tātad klausītājam un skatītājam jāgatavojas vēl vienam jaunam obligātajam maksājumam.
Mūsu valsts augstākajām amatpersonām arvien patīk salīdzināt Latviju ar pasauli. Taču šajos vērtējumos nemēdz būt piemēru par materiālo nodrošinājumu šeit un tur. Vai tiešām valstij tagad jāliek maksāt par katram visnepieciešamāko – informāciju? Radio daudzās mājās ir vienīgā saikne ar pasauli. Visās lauku sētās sen vairs nespēj atlicināt naudu drukātajam vārdam – avīzēm un žurnāliem. Ir jau aplēsts, cik daudz naudas varētu savākt ar abonentmaksas ieviešanu. Diemžēl nedzird runājam, cik lielas būs izmaksas, lai apzinātu un sakārtotu šī nodokļa iekasēšanas sektoru. Sabiedrībai uz saviem pleciem ir jāiznes viss – kārtējās bankas maksātnespēja, Krievijas krīze un vēl citas krīzes. Varbūt mūsu valsts iedzīvotāji reiz iekļūs Ginesa rekordu grāmatā par apbrīnojamo pacietību, kādu viņi spēj parādīt, uzņemdamies kārtējo nastu, ko viņiem veikli uzliek valsts.
