Bauskas 1. vidusskolas deju ansambļa «Pērkonītis» vadītājs Dzintars Zeibots vairāk nekā 20 gadu kolekcionē lelles.
Bauskas 1. vidusskolas deju ansambļa «Pērkonītis» vadītājs Dzintars Zeibots vairāk nekā 20 gadu kolekcionē lelles. Viņam to ir vairāki simti.
Pirmo lellīti Dzintars nopircis, būdams pamatskolnieks. Patiesībā viņš nemaz nav gribējis to paturēt sev, bet uzdāvināt deju partnerei. Dzintars vairs neatceras, kas atgadījies, taču dāvināšana kļuvusi neaktuāla. Pirmajai lellei sekojušas citas meitenītes latviešu tautastērpos.
Kolekcijā nav bārbiju
Kopā ar tautas deju ansambļiem Dzintars Zeibots apceļojis gandrīz visas Eiropas valstis un no katras zemes atvedis savai neparastajai kolekcijai papildinājumu.
Viņš skaidro: «Es krāju lelles dažādu tautu tērpos. Man kā dejotājam un horeogrāfam tas šķiet ļoti interesanti. Manā kolekcijā nav nevienas bārbijas – šī rotaļlieta ir pilnīgi neinteresanta. Manas meitenītes, puikas un bērni vesti no Spānijas, Turcijas, Polijas, Rumānijas, Ungārijas, Krievijas, Lietuvas, Igaunijas un citām valstīm. Lelles gatavotas no visdažādākajiem materiāliem – plastmasas, māla, koka. Lupatu lelles šuvuši un dāvinājuši draugi. Rotaļlieta nemaz nav lēts prieks – par vienu vai diviem latiem neko prātīgu nevar nopirkt. Lelle maksā vidēji ap desmit latu. Es neiegādājos «liela auguma dāmas», jo tad man dzīvoklī būtu jābūvē speciāli plaukti.
Kad dēli Kristaps un Mārcis bija mazi, skapja sekcijā novietotās lellītes rosināja viņu iztēli. Puikas ar tām šad tad spēlējās, tāpēc dažām kolekcijas pārstāvēm trūkst rokas, kājas vai matu. Pašlaik zēni par lellēm nemaz neinteresējas, bet meitai Katrīnai ir savas rotaļlietas. Viņai patīk, ja lelle raud, pīkst, dzer no pudelītes un slapina biksītēs.
Trūkst tipāžu japāņu vai indiešu tērpos
Esmu ievērojis, ka pasaules lielākajā daļā valda leļļu skaistuma noteikts stereotips. Visas ir zilacainas blondīnes, pat tās, ko pirku Moldāvijā. Zēni gan ir tumšmataini ūsaiņi. Man pieder vairāki interesanti vīriņi.
Viena no mīļākajām rotaļlietām ir no Polijas atvestā lelle greznā tautastērpā. Pirms citu valstu deju iestudēšanas man būtu daudz ko skolēniem parādīt. Pagaidām dejotāji nezina, ka krāju lelles. Man būtu prieks, ja kolekcija papildinātos ar tādiem tipāžiem, kādu man vēl nav, piemēram, lellēm japāņu vai indiešu tērpos.»
Tikai dažām Dzintara Zeibota rotaļlietām ir vārdi. Kolekcijas īpašnieks atzīst, ka tik un tā simtiem vārdu viņš nespētu atcerēties. Dzintars domā, ka leļļu skapī būtu nepieciešama inventarizācija. Viņš gribētu izveidot leļļu kartotēku, kurā apkopotu ziņas par kolekcijas katru priekšmetu un izveidotu tautastērpu aprakstus.
