Kārtējo dzimšanas dienu Korku neformālajā organizācijā svinēja bez vecbiedres Ainas.
Kārtējo dzimšanas dienu Korku neformālajā organizācijā svinēja bez vecbiedres Ainas. Pie kafijas galda valdīja neliels satraukums, jo pieteikums par neierašanos iepriekš nebija saņemts. Taču organizācijai sniegtais paskaidrojums bija uzskatāms ne vien par pilnīgi attaisnojošu, bet arī par ļoti neparastu un pat aizkustinošu.
No Ainas paskaidrojuma: «Jūs jau zināt, ka mūsu lauku mājas «apsardzes dienestā» strādā vilku sugas suns Džeris, piesiets garā ķēdē, lai aizsniegtu nelūgta naktsviesa stilbus. Pirms vairākiem gadiem Džeris pārdzīvoja ugunsgrēku, kas bija iemeties kūtī. Kopš tā laika viņš baidījās no visa, kas atgādināja liesmas, arī no pērkona. Jūlija sākuma negaiss, zibeņi un dārdoņa laikam Džeri bija pārbiedējuši tik ļoti, ka viņam izdevās izrauties no kakla siksnas un bailēs aizbēgt.
Neveiksmīgi bija mūsu – lielu un mazu – meklējumi, izmisīgi saucieni lauku un meža ceļos. Pagāja dienas, naktis, viena nedēļa, sākās otra, bet Džera nebija. Pamazām centāmies sarast ar domu, ka draugu esam zaudējuši – varbūt sabraukts, ieskrējis mežā un iznīcināts kā klejojošs dzīvnieks. Un tomēr nepagāja neviena diena, neatausa neviens rīts, ja kāds neieminējās par Džeri, par cerību – varbūt…
Pienāca Kantrimūzikas festivāla otra diena, kad Bauskas pilskalnā īpaša programma pulcēja bērnus un jauniešus. Uz turieni es aizgāju kopā ar meitu un mazbērniem. Vakara programmu nesagaidījuši, steidzāmies mājās, jo man taču bija jāierodas dzimšanas dienas saietā. Čalodami bērni vēl pārrunāja dzirdēto, kas kuram vislabāk paticis. Pretī Bauskas pils muzeja daļai pie vēsturiskajiem lielgabaliem ieraudzījām guļošu suni. Mazmeita iesvilpās, un… Tas bija Džeris. Viņš metās pie manis, leca, cik vien augstu ļāva atlikušie spēki. Tikšanās prieks nav izstāstāms. Diemžēl Džeris neprata pateikt, kas ar viņu bija noticis divās nedēļās, kad karstums mijās ar lietusgāzēm. Var tikai minēt. Iespējams, ka starp daudzu simtu kāju pēdām festivāla dienā bija atradis vienīgās…
Vēlāk uzzināju, ka suni Pilskalnā bija ievērojuši kārtības uzturētāji policisti un sprieduši, ko ar dzīvnieku darīt.
Kad Džeri ievedām mūsu pilsētas mītnes pagalmā, sāka trokšņot apkārtējie kranči, un neatlika nekas cits, kā meklēt mašīnu un vest atgūto draugu uz laukiem. Tad arī diena bija galā. Ja nebūtu festivāla, diezin vai Džeri vēl sastaptu.»
