Igo jaunais albums «Trīs dienas» gūst klausītāju atsaucību, un mūziķis jau ir devies koncerttūrē pa Latviju.
Igo jaunais albums «Trīs dienas» gūst klausītāju atsaucību, un mūziķis jau ir devies koncerttūrē pa Latviju. Šīs nedēļas nogalē Igo uzstāsies arī mūsu rajonā. «Bauskas Dzīvei» bija iespēja pabūt mākslinieka dzīvoklī Rīgā, Brīvības ielā, un apmēram stundu sarunāties, galvenokārt par jauno albumu, bet vairāk laikam tomēr par dzīvi. Sarunu tēmas šajā intervijā tika formulētas ar dziesmu tekstiem no diska «Trīs dienas».
«Ļoti daudz kas atkarīgs no klausītāja vēlmēm,» sarunu sāk Igo. «Ja viņš grib dzirdēt, kā šajā albumā atklājas mana personība, šī laika izjūtas, tad viņš to dzirdēs. Dziesmas laikā tu jau runā par lietām, kas kādu brīdi tevī krājušās, un tagad ir koncentrējums. Nedomāju, ka šis albums ir īpaši izceļams, ka te nu es beidzot atklājos. Šo atklāsmi var sajust arī manos iepriekšējos albumos un dziesmās, kas rakstītas pirms desmit vai 15 gadiem.»
«Nezin neviens, kā tas sācies, nezin neviens, kur tam gals.»
– Es neesmu komponists, es tikai dažreiz rakstu dziesmas. Es neesmu arī dzejnieks, kaut gan esmu sacerējis daudzām melodijām vārdus. Pirmo dziesmu es sarakstīju 1979. gadā, tā saucās «Mīlestība». Tāda naiva melodija, bet koncertos daudzreiz to spēlēja. Vēl pirms tam es bērnībā biju valsīti sacerējis. Otrā vai trešā dziesma ir «Lietus», kas iekļauta jaunajā albumā. Par nākotni negribu daudz runāt, ir jāsaprot, kas izdarīts, jānospēlē jaunais albums, jāizjūt publikas attieksme.
«Tik daudz ir ceļu, pa kuriem aiziet…»
– Kā lai vērtēju savas jaunības melodijas? Katram laikam ir kaut kas raksturīgs. Dziesmā koncentrētā veidā izpaužas domas, izjūtas, kas tevī valdījušas. Ir melodijas, kas aizmirstas, savukārt citas iet līdzi cauri gadiem. Jāatzīst, ka to otro nav maz. Koncertā redzu, vai zālē dzied vai nedzied līdzi. Ja bērni un viņu vecāki šodien dungo «Laika dziesmiņu» vai «Vēju muzikantu», arī to pašu «Zīlīti», «Kā senā dziesmā», tas liecina, ka melodijas dzīvo laikam pāri. Paldies Dievam, man ir veicies, ka ikkatrs gads atstājis divas trīs dziesmas, ko varu iekļaut savā programmā un izpildīt pēc gadiem kā hītus. Tas ir labi, īstenībā pat pārāk labi.
«Vai man teikt, ka zvaigznes noraugās uz mums?»
– Es saprotu un ticu, ka Visums, arī zvaigznes, ietekmē mūsu dzīvi. Savu zvaigžņu stundu man grūti formulēt. Iespējams, man tā vēl turpinās. Šovbiznesā nekad nevar zināt, kad ir tavs augstākais punkts. Kvazimodo loma «Parīzes Dievmātes katedrālē» – tā bija mana zvaigžņu stunda. Uzvara konkursā «Jūrmala ’86» – arī viens no augstākajiem punktiem, par kuru es nebiju ne cerējis, tajā brīdī pat to nenovērtēju. Laimes apjauta mani pārņēma, kad astoņdesmito gadu sākumā izdevu pirmo albumu. Pirmais ieraksts, pirmā uzstāšanās ar vijoli rokās kaut kad bērnībā – tās visas ir manas zvaigžņu stundas.
«Kādu dienu, kādu reiz vārds līdz kalna virsotnēm cels.»
– Vārdiem dziesmā ir ārkārtīgi liela nozīme. Kad es dziedu «Alises ielu» vai «Savādo pasauli», jūtu, ka cilvēki sāk aizdomāties. Ir pagājuši vairāki gadi, kopš es izpildu šīs dziesmas, tomēr reakcija, vienalga, dziedu bērniem vai līdzaudžiem, nav mainījusies. Tā klusā līdzdziedāšana, šī sanoņa ir neizsakāms efekts, un tajā brīdī tas ir kaut kas pārdabisks. Tas ir vārda un melodijas spēks, kas ceļ aug- šup.
«Savu domu tālajos ceļos kādēļ mani tu nepaņem līdz?»
– Dziesmas, tie ir mani labākie sapņi. Jālasa mani dziesmu vārdi, tas ir ātrākais un labākais veids redzēt, kur es domās esmu klejojis. Pasaulē esmu bijis ļoti daudz kur. Ir vietas, kur es vēlētos atgriezties. Tā būtu Ņujorka, Manhetena, kas man šķita ļoti interesanta un dzīvīga tajā laikā, kad es tur uzstājos un mācījos. Grieķija palikusi ļoti jaukā atmiņā – gaisotne un publikas atsaucība, kad tur uzstājos kopā ar Latvijas Radio orķestri. No vēl neredzētām zemēm, šķiet, Ķīnā būtu ļoti interesanti.
«Dzer rūgto sāpju malku un kausu kājām min!»
– Neprātība un trakulības vairāk attiecināmas uz laiku, kad man bija 17 un 18 gadu. Tad kāpu uz skatuves un dzīve likās bangojoša un iespēju pilna. Ar gadiem tas viss mainās. Jūti, ka kļūsti par ļoti daudz ko atbildīgs: lai balss vienmēr skanētu, lai nekas netraucētu realizēt ieceres. Tu nevari vairs ārdīties dienu un nakti, tad iziet uz skatuves un savu darbu veikt tikpat labi, kā vienmēr. Tā ir atbildības izjūta. Laiks, gadi un pieredze parāda, ko tu vari un ko vairs nevari atļauties.
««Vai tev prāts!» blakus sauc kāds. Tu jau to nedzirdi vairs, savu tu panāc.»
– Man nepatīk, ja cilvēki nesaprot, ko es gribu, par ko runāju. Mēs vienojamies, paiet laiks, bet cilvēks to nav izdarījis, jo lūgumu esmu izteicis pieklājīgi – nekliedzot un nepavēlot. Ir cilvēki, kuri joprojām nedara, ja tu viņiem neesi uzkliedzis, neesi pavēlējis vai desmit reižu atgādinājis. Tad jau labāk es pats visu izdaru. Dzīvē bijuši gadījumi, kaut kas ir nojucis, pēkšņi radies ārkārtīgi daudz brīva laika. Pirmā reakcija ir ļoti negatīva, jo kāds tevi ir piekrāpis. Šajā situācijā nav jālamā otrs, kas kaut ko nav izdarījis, bet jāpasēž un jāpadomā, ko pats vari veikt. Tad atklāsies, ka izdarīt var vairāk, nekā bija plānots. Tādā veidā arī sadzīviskās nebūšanas ir atrisināmas.
«Man šķiet, šajā dienā nekas nebūs īsts.»
– Pasaulē cilvēku vidū valda liekulība, neīstums. Kādam tas ir pieņemams, kādam ne. Dažs mācās no savām kļūdām, mēģina izvērtēt savu rīcību, mainīt dzīvi. Cits kļūst rafinētāks, liekuļo vēl vairāk, un viņam tas šķiet pieņemami. Taču man apkārt bijis ļoti daudz nesavtīgu, sirsnīgu un mīļu cilvēku, īpaši ilgajos slimības mēnešos.
«Vienmēr būs kāds, kurš sapratīs, no tumsas šīs kas izvedīs.»
– Māksliniekiem un mūziķiem tā ir parasta lieta. Mēs piedalāmies labdarības akcijās, pasākumos, kur neko nesaņemam, pat piemaksājam. Līdzjūtība un sirsnība nav izzudušas. Citu cilvēku attieksmi pret sevi nereti nosakām mēs paši. Tādējādi varam priecāties par iejūtību, un tad arī nav ko gausties par nesapratni.
«Pāri loga rūtīm lēnām lietus asaras slīd un slīd…»
– Skumjas ir dvēseles stāvoklis. Citreiz tu pat nesaproti, kas šīs skumjas ir izraisījis. Arī es, kad ārā spīd saule, esmu labā garastāvoklī, bet, kad ārā ir lietus un drēgns, tad bieži pārņem skumjas. Taču māksliniekam skumjas ir vajadzīgas, jo tās palīdz sacerēt melodiju, dziesmas. Kad esi priecīgs, apmierināts, tu arī vari ķerties pie dziesmu radīšanas, tomēr skumīgu notikumu pārņemtu muzicēšana aizved citā pasaulē. Un tad tu vari radīt melodiju. Lietus asaras aiz loga bieži vien palīdz savirknēt vārdus īstajā secībā.
