Paziņas no tuvām kaimiņvalstīm zvana un vaicā, kuru Rīgas 800 gadu jubilejas cikla sarīkojumu būtu vērts apmeklēt.
Paziņas no tuvām kaimiņvalstīm zvana un vaicā, kuru Rīgas 800 gadu jubilejas cikla sarīkojumu būtu vērts apmeklēt. Interesējas arī par ieejas biļešu cenām. Ko es viņiem varu atbildēt?
Zinu vienīgi to, ka ieradīsies sers Eltons Džons, režisors Pīters Grīnevejs, būs milzīga un ļoti dārga uguņošana. «Bet jūs paši?» paziņas ir neizpratnē. «Latvijā taču ir simfoniskie orķestri, opera, solisti!»
Mierinu Rīgas 800 gadu svinību potenciālos ciemiņus, ka paredzēti arī Dziesmu un deju svētki. Tie atšķiršoties no visiem iepriekšējiem. Nav ne jausmas, kā tas notiks, jo patiesībā manā rīcībā ir tikai informācijas drumslas par gaidāmajiem grandiozajiem notikumiem. Ziņas gūstu no publikācijām presē un biroja «Rīga 800» informatīvā izdevuma, kas, ja nemaldos, iznāk reizi mēnesī. Jubilejas sarīkojumu pilnu programmu visas vasaras garumā līdz šim nav izdevies ieraudzīt. Internetā tā gan publicēta. Angļu valodā, protams, jo adresēta ārzemniekiem.
Latvijas iedzīvotāji, ja gribēs, paši visu noskaidros. Galu galā jubileja taču ir Rīgai, nevis valstij. Latvija un tās galvaspilsēta līdzinās divām izolētām pasaulēm. Nu gluži kā kolēģa – krievu preses pārstāvja – savulaik izteiktajā apgalvojumā: «Ir lauki un Rīga. Jūs neizprotat mūsu problēmas, bet mēs – jūsējās. Mums nav saskarsmes līkņu.»
Galvaspilsētas dzimšanas dienai it kā nevajadzētu kļūt par problēmu, tomēr neiztikt bez pārdomām. Kādai auditorijai vērienīgās svinības tiek rīkotas? Savas valsts iedzīvotājiem, jo īpaši jaunajai paaudzei, vai aizjūras turīgajiem ciemiņiem? Informācijas vakuums pašu zemē liek domāt, ka «vienkāršais latvietis» svētkos nemaz netiek gaidīts.
Zinu kādu uzņēmīgu vīru no mazpilsētas, kurš bija aiztraucies uz biroju «Rīga 800», lai sīki pierakstītu visu sarīkojumu norises vietas un datumus. Pēc tam viņš izvēlējās, ko apmeklēt kopā ar mazbērniem. «Tas viņiem būs neaizmirstams piedzīvojums, lai stāstītu nākamajām paaudzēm. Es jau to nevarēšu izdarīt,» filosofiski secināja dzimtas patriarhs.
Galvaspilsētas dzimšanas diena ir lieliska izdevība katram apliecināt piederību valstij, justies lepnam un brīvam. Taču joprojām trūkst izjūtas, ka tie kļūs par tautas svētkiem, nevis elitārām svinībām «izredzētajiem».
