Misas bērnudārza audzinātāja LUDVIGA BOHANE trešdien, 12. jūlijā, devās uz darbu nevis lai strādātu, bet gan lai ar kolēģēm nosvinētu 60. jubileju.
Misas bērnudārza audzinātāja LUDVIGA BOHANE trešdien, 12. jūlijā, devās uz darbu nevis lai strādātu, bet gan lai ar kolēģēm nosvinētu 60. jubileju.
“Manas kolēģes ir mana ģimene. Ja man grūti, tad zinu, ka viņas atnāks parunāties. Nebija viegli, kamēr pieradu dzīvot viena, pirms astoņiem gadiem vīrs aizgāja mūžībā. Saprotu, cik smagi ir šādos brīžos, ja pie tevis nav neviena, tāpēc arī cenšos citiem palīdzēt. Labie darbi atmaksājas,” secina Ludviga.
Audzinātāja spriež, ja viņa nestrādātu bērnudārzā, tad būtu pavisam vientuļi. Jau agri no rītiem, septiņos, gaidot ierodamies pirmos bērneļus, diendienā pavadot laiku kopā ar viņiem, vakarā nogurums apciemo negaidot. Jāsaņemas, jo jāgatavojas jaunai dienai, jādomā, kā saistošāk mazajiem ko jaunu iemācīt. “Mūsdienās bērni ir kļuvuši gudrāki. Bērnudārzā novecot nekad nevar, ir daudz jāzina, ķipari nepārtraukti kaut ko jautā,” tā jubilāre. 41 gadu strādājot par audzinātāju, Ludviga jūtot, ka mazuļi ir kļuvuši atturīgāki, senāk šķituši mīļāki. Viņai labāk patīkot strādāt vecākajās grupiņās.
Atmiņā daudz kuriozu situāciju. Vienu gaviļniece izstāstīja. Diriģente Liene Alenčika, tagad Batņa, bērnībā bijusi īpaši aktīva un brīžiem neuzmanīga meitene. Reiz viņai ieteikusi – nu liec aiz auss! Liene trāpīgi atbildējusi: “Man mamma nekad neļauj neko likt aiz auss.”
Daudz laika vakaros aizņemot mājasdarbu sagatavošana. Ludviga ir studente, nākamais gads būs beidzamais.
Gaviļniece arī apmeklējot visus pasākumus Misas tautas namā. Ar tiem vien Ludvigai esot par maz, tāpēc daudz lasot grāmatas. Mājās plauktos rindojas daudz lasāmvielas, vairāk gan ārzemju autoru darbi, kas esot īpaši iecienīti. Vasarā grāmatām atliek daudz mazāk laika, jo ciemoties atbrauc māsa Anita, meita Santa ar mazmeitu Tīnu, znotu Valentīnu. Viņiem laukos, Misā, ļoti patīkot. “Kad Tīna bija maziņa, daudz ar viņu staigāju pa pļavām, droši vien esmu iemācījusi mīlēt dabu. Patīk tie neatkārtojamie brīži, kad saule lec un riet, staigāt pa mežiem un pļavām, skatīties un sajust gadalaiku maiņas. Gulēt pie atvērta loga, kad aiz tā plosās negaiss.”
Ja radio spēlē dziesmas par laukiem, tad Ludvigai asaras sariešoties acīs, cik ļoti griboties atpakaļ uz dzimto pusi Aknīsti. Tad apdomājas un, sevi mierinādama, sakot: “Katrā vietā ir savi labumi un sliktumi. Tur dzīvot būtu neiespējami, vajadzētu daudz ieguldīt, kā iztiktu bez spēcīga vīrieša? Kas nekaiš savā dzīvoklītī, pārbīdu mēbeles, ik pa laikam pārmainu vidi, un labi vien ir.
