Bauskas novada Brunavas pagasta «Kociņos» starp apsētajiem labības laukiem saimnieko Aija Varkale ar ģimeni.
Nosaukums palicis vecais
Aija ar ģimeni «Kociņos» dzīvo jau desmit gadu. Dzimtās mājas atrodas rokas stiepiena attālumā pāri nelielam laukam un ceļam. Tur pavadīta bērnība un lielākā daļa mūža. Dažus gadus dzimtās mājas stāv tukšas. «Ik reizi, braucot garām vecajām mājām, atceros tur pavadīto laiku. Ēka ir sliktā stāvoklī. Caur sienām roku var izbāzt. Drīz tai vietā paliks tikai atmiņas, nekas cits,» mazliet skumji teic Aija. Bet viņa nebēdā. Vēlme pēc sava mājokļa viņu «pārsviedusi» pāri ceļam. «Mamma dzīvo ciematā, kas arī ir pāri laukam. Tepat vien visa ģimene mītam,» nosaka brunaviete. Māju vārdu gan gribējies mainīt, bet nekas labāks prātā nav nācis, tāpēc nosaukums palicis vecais. «Kociņi» pastāv gadu desmitus. Par to liecina savērpies ceriņu krūms un aka. «Te bija necila būdiņa. Jaunās mājas celtas 1995. gadā,» stāsta Aija. Baltajā ķieģeļu ēkā pirms Varkaļiem dzīvojuši rīdzinieki, mēģinājuši kļūt par lauciniekiem, tomēr beigu beigās ceļi viņus aizveduši atpakaļ uz Rīgu. Tā sanāca, ka Aija par labu cenu māju nopirka.
Nezināmas šķirnes
Plašajā lauku sētā vietas ir daudz. Uzbūvēta arī govīm ferma, bet pērn saimniecība likvidēta. «Bija 25 govis. Vairs nav nevienas. Ferma tagad stāv tukša,» stāsta saimniece. Bēda gan neesot tik liela, kā pirmajā brīdī šķitis. Drīz sāksies graudu laiks un ferma kalpos par labības glabātavu. Pagalmā «noparkota» lauksaimniecības tehnika, svešo acīm par aizsegu kalpo daudzie koki. «Mums «Kociņos» kociņu netrūkst,» joko Aija. Pagalmā aug ievas, kļavas, bērzi, liepas, ozoli, ābeles un citi koki. Vēl vecajos «Kociņos» saimniekam piederējis ābeļdārzs. Aija pāris ābeļu saglabājusi, bet iestādījusi arī jaunās. «Ābolkoki vecajā dārzā ir ļoti seni. Tādi āboli nekur nav redzēti. Nezināmas šķirnes. Raža ar katru gadu švakāka, bet augļi vēl zaros rudenī plūcami. Tie mums ir katru gadu,» stāsta brunaviete. Lielā teritorija un saimniecība prasa daudz darba. Aija gan atzīstas – kopš likvidēts govju ganāmpulks, ikdiena šķiet mierīgāka. «Ceļos, kad gribu,» smaidot nosaka saimniece.
Tas gan nenozīmē, ka darba maz. Teritorija jākopj, jāravē dārzs, un jādara citi lauku darbi. Aiju tie nebaida. Arī sēsties pie traktora stūres nav nekas neparasts. Brašākie palīgi ir Aijas un vīra Sandra bērni – meita Annija un dēls Rolands.
Māju sargā Rūdis
Aija par lauku dzīvi nebēdā. Citur sevi iedomāties viņa nevar. Brunaviete stāsta, ka pie mājas un tās apkārtnes uzlabošanas darāmā ir daudz. Gribētos remontu, izrakt dīķīti, uzbūvēt pirtiņu un lapeni. Ziemā «Kociņos» top slidotava. Sandris ir kaislīgs makšķernieks, tāpēc nesen uzbūvējis kūpinātavu. Trūkst vienīgi pagraba, tālab lauku labumus Aija glabā pie mammas.
«Laukos cilvēku paliek aizvien mazāk. Visi mūk prom, un lauki kļūst tukši,» pārdomās dalās Aija. «Kociņus» sargā uzticamais suns Rūdis. Tas guļ pie pašām durvīm un, ne mirkli nezaudējot modrību, sargā sētu. Aija joko, ka mājas durvis varot mierīgi atstāt vaļā – Rūdis par visu parūpēsies.
