Viss sākās ar veco «Singer» šujmašīnu, kad tā nonāca brunavietes Sarmītes Čepukas īpašumā. Vecāsmātes mantai īsti praktiska pielietojuma nebija, taču izmest to laukā Sarmītei necēlās roka.
Viss sākās ar veco “Singer” šujmašīnu, kad tā nonāca brunavietes Sarmītes Čepukas īpašumā. Vecāsmātes mantai īsti praktiska pielietojuma nebija, taču izmest to laukā Sarmītei necēlās roka. Tā mazpamazām senlietas vai pašas atrada ceļu uz Brunavas pagasta Rūsiņu mājām Grenctālē.
Nevajadzīgo izmet
Gatavojoties sudrabkāzām, ģimene lūkoja pēc kāda lielāka galda. Tad arī tika sagādāts teju simt gadu vecs seno amatnieku darinājums, kas pašu spēkiem salabots. Šo, kā arī otru, pagājušā gadsimta 50. gados tapušu nelielu apaļo galdu ģimene novietojusi atpūtas telpā, kas iekārtota bijušajā garāžā zem mājas.
“Nedomājiet, neesmu no tiem, kas krāj un vāc visas mantas pēc principa – “saimniecībā viss var noderēt”. Man nepatīk, ja mājās ir nevajadzīgas lietas, nežēlojot metu laukā priekšmetus, kas savu laiku nokalpojuši. Tomēr ir tādas mantas, ko nedrīkst izsviest, jo tās piederējušas tuviniekiem un raksturo viņus, laiku, kad mūsu mīļie ir dzīvojuši un strādājuši. Visbiežāk šādas lietas nonāk pie mums tad, kad pašu cilvēku vairs nav,” skaidro S. Čepuka.
Sajūt senču klātbūtni
Viņa atzīst, ka telpās, kur pati ikdienā uzturas, nespēj novietot senās relikvijas, ar tām viņa nevar sadzīvot. Tāpēc pirms kāda laika vīrs klētī izbūvējis vienu telpu, kura nu kalpo par tādu kā muzeju. Nelielā istabā rasta vieta mantībai, ko savulaik ikdienā lietojuši vectēvi un vecmāmiņas, arī tēva un mātes savāktie priekšmeti.
Jāteic, senlietu krājums ir gana iespaidīgs, interesants, turklāt lielāko vērtību tam visam piešķir atmiņas, kas saistās ar šīm mantām. Sarmīte bilst, ka radu tikšanās reizēs te visi mēdzot ienākt, pārcilāt senos priekšmetus. “Šķiet, tad arī aizgājēji tiekas ar mums, viņu klātbūtni, auru noteikti var sajust,” teic S. Čepuka.
Fotogrāfijas un rokdarbi
Uz šo telpu pārvesti dīvāni, kas bijuši vecvecāku mājās. Pie sienas pieliktas seno laiku fotogrāfijas, tepat arī vērpjamais ratiņš, “Singer” šujmašīna, daudz rokdarbu – gan vecmāmiņu, gan mammas. Skapī saliktas fotogrāfijas, tēva sakrātie dokumenti, no kuriem daļa ir pirmskara laika līgumi, liecības. Tepat arī padomju gadu liecinieki: uzņēmuma “Daiļrade” izgatavotie suvenīri, citas piemiņas lietas.
Šo telpu izmanto tikai kā atmiņu istabu, kurā reizēm radinieki, arī paši mēdz ienākt. “Reiz, kad saradās vairāk viesu, bija doma kādu izguldīt arī uz šiem dīvāniem, tomēr tā nedarījām. Šī ir manas mammas gulta, lai nu stāv kā muzeja eksemplārs,” stāsta saimniece.
Jaunības laika liecinieki
Sarmīte Čepuka ir profesionāla fotogrāfe, tomēr šajā arodā nestrādā. Mājās glabājas daudz fotoaparātu, cita tehnika. Viņa pārliecināta, ka ar laiku arī tiem rastos vieta šajā seno mantu krātuvē, tāpēc laukā tos nemet. “Pēc gadiem tie būs mana laika, manas jaunības liecinieki. Ceru, mazbērni aplūkos šīs lietas ar tādu pašu interesi, kā es tagad ar bijību turu rokās vecmāmiņas kāzās viņai dāvāto terīni,” teic S. Čepuka.
Kad dažreiz atbrauc radu atvases, viņi ar aizrautību pēta, piemēram, vērpjamo ratiņu. Jo tagad īpaši pilsētas bērni neko tādu nav redzējuši.
S. Čepuka cer, ka reiz būs pietiekami daudz vaļas brīžu, kad šo dzimtas relikviju krātuvi sakārtot, sašķirot visus dokumentus. Tās noteikti būs patīkamas stundas – kārtējā tikšanās ar saviem mīļajiem, kas īstenībā nekur jau nav aizgājuši. Tepat vien viņi mīt, mūsu atmiņās un lietās, kuras savulaik rokās turējuši.
