Pirms trim gadiem uz Mežotnes pagasta «Punkām» piezvanīja kāds puisis, kurš stādījās priekšā kā Edgars Punka un aicināja pie telefona manu mammu Liliju Pilupu (1930–2016), dzimušu Punku. Viņš pētot dzimtas koku un gribot ko vairāk ar viņu pārrunāt.
Krietni vēlāk no Edgara uzzināju, ka atrast Punku mājas izdevies, pateicoties tikai viņa apbrīnojamajai neatlaidībai, līdz vajadzīgo uzzinājis no Laimas Grigones caur myheritage.com, rakstījis arī draugiem.lv. Pavedieni aizveduši arī uz ārzemēm. Daži šī uzvārda īpašnieki bijuši ļoti atturīgi vai nav atbildējuši vispār, tomēr pārsvarā cilvēki bijuši pretimnākoši. Pēc kāda laika no E. Punkas saņēmām rūpīgi sazīmētu shēmu, kurā skatāms Edgara paveiktais dzimtas pētījumos jau iepriekšējā, ilgākā laikposmā, bet mammai to vairs nepaguvu parādīt…
«Lai ir «Punkas»!
Dažus faktus gan zinājām par mana vectēva Jāņa Punkas (1886–1986) izcelsmi no Misas puses, taču dziļākiem pētījumiem nebijām nodevušies. Viņa tēvs, mans vecvectēvs, Juris (1843–1896) gājis bojā, kad Jānim bijuši tikai desmit gadi, un ir apglabāts Griķu kapos. Bet māte Dārta, mana vecvecmamma, mūža nogali vadījusi pie dēla Mežotnes «Punkās», mirusi 1946. gadā un dus Jumpravas kapos.
Mans vectēvs Jānis Punka mūžībā aizgāja 100 gadu vecumā, Lāč-plēša dienā. Tāpēc šajos atceres svētkos pirmo svecīti joprojām aizdedzam viņam. Daudzviet Latvijā dzimtas vārds un mājas vārds ir viens veselums. Varbūt tā ir stiprāk un pamatīgāk? Pagājušā gadsimta 20. – 30. gados, kopā ar sievu Otīliju (1894–1975) būvējot māju Codes un Mežotnes pagastu pierobežā un audzinot divus dēlus – Andreju un Jāni, kā arī trīs meitas – Mildu, Liliju un Ausmu, vectēvs nolēmis: «Lai ir «Punkas»! Mūsu vairs nebūs, bet vārds paliks.» Tā arī noticis. Šajā dzimtā cauri laikiem zemei uzticību saglabājis Ivars Punka, kurš pašlaik saimnieko Rundāles novadā.
Liktenīgais albums
Sapratu, ka būtu vērtīgi satikties ar Edgaru un uzzināt ko vairāk par viņu pašu, kā un kāpēc veidojusies jaunam puisim šāda interese. Tiekamies Baldonē, viņa mājās, ko tēvs Guntis (dzimis 1964. gadā) te nopircis pirms desmit gadiem.
E. Punka dzimis 1986. gadā Rīgā. Pēc vidusskolas beigšanas studējis Rīgas Tehniskajā universitātē ģeodēzista specialitātē. Pašlaik strādā SIA «3D projekts» par mērnieku. Ir nodibinājis ģimeni un kopā ar sievu Ievu audzina divas meitas.
Parasti par dzimtas vēsturi cilvēki sāk interesēties brieduma gados vai arī tikai mūža nogalē, kad gribas savas atmiņas papildināt ar jauniem faktiem un atstāt tās nākamajai paaudzei. Arī sabiedriski vai personiski satricinājumi var kļūt par stimulu šādiem pētījumiem. Taujāts, kas viņu pamudinājis iedziļināties senču pagātnē, Edgars atklāj, ka liktenīgs bijis vecs ģimenes albums, no kura lappusēm senlaicīgās fotogrāfijās uz viņu noraudzījušies nopietni vīri un sievas. Taču zinātkāri pa īstam ietekmējušas abas vecmammas un vecvecmamma, ko viņš cītīgi izprašņājis. Viņu stāsti par bildēs redzamajiem ļaudīm Edgaram radījuši izjūtu, ka tie nebūt nav sveši cilvēki, bet gan savējie. Tas bijis nopietns dzinulis pētīt un iedziļināties.
Pirmo, diezgan primitīvu «koku» Edgars uzzīmējis atbilstīgi albuma bildēm un ģimenes stāstiem, kad viņam bijuši tikko gadi desmit, divpadsmit. Edgars atzīst, ka ļoti urdījuši jautājumi, kas tie par cilvēkiem, kāpēc un kas ar viņiem noticis senākā vai ne tik senā pagātnē. Mazā zēna ziņkāri uzkurinājušas arī ģimenē dzirdētās leģendas par divu brāļu piedzīvojumiem ap 1800. gadu. Un tad Edgars to visu it kā nolicis malā.
Baznīcu grāmatas un arhīvi
Pēc neilga laika, ap 2008. gadu, Edgars atkal atgriezies pie dzimtas vēstures. «Nu jau biju gatavs rakņāties baznīcu grāmatās un arhīvos, lūgt informāciju dzimtsarakstu nodaļām utt.,» stāsta E. Punka. Viņš akcentē: «Šāda rakstura pētniecībā ir viegli kļūdīties. Kāds nepamanīts sīkums vai neizlasīta piezīme uz dokumentiem, un pavediens zūd.» Pabūts arī kapsētās, kur uzvārds pētīts piemiņas zīmēs. Izrādās, tas daudz sastopams, piemēram, Bērzaunes kapos Madonas pusē. Dīvaini? Varbūt «koka zari pašķīrušies» ap jau minēto 1800. gadu, Napoleona kara laikā? Varbūt. Kā rāda Edgara pētījumi, Misas muižā tolaik uzskaitīti Fricis (1801–…) un Dārta (1801–…), kuri arī «Griķu» Jura, mana vecvectēva, senči. Edgars pats piederīgs Baldones Punkām.
Vērtīgs avots Edgaram bijušas digitalizētās Baldones baznīcu grāmatas, kaut gan šajā formātā par Baldoni pieejams periods tikai no 1834. līdz 1910. gadam. Pētījumu gaitā uzticību viesuši arī 18. – 19. gadsimta («dvēseļu») revīziju jeb tautas skaitīšanas saraksti ar sīku informāciju par katru zemnieku, amatnieku un viņu ģimenes locekļiem. Senāko gadskaitli – 1732. – baldoniešos Edgars uzgājis 1797. ga-da revīzijas dokumentos. Viņš pazinis arī senās mājas vietu Baldonē, jo tagadējā «Punku» ēka ir cita celtne. «Tajā šodien gan dzīvo Aija Punka, pēctece cienījamos gados, visticamāk, viņa būs pēdējā, kas nesīs īsto Punku uzvārdu,» secina Edgars.
Daudz vērtīga var sniegt arī interneta projekts «Raduraksti», kur pašlaik reģistrēto lietotāju skaits ir krietni pāri 118 tūkstošiem.
Sapratne un zināšanas – procesā
Mūspusē, Mežotnē, Codē, pazīstam Ēriku un Aivaru Punkas, kuriem tēvs ir Edgara vecvectēva brālis. Bet Edgara Punkas prātu nodarbina arvien jauni jautājumi, kas uzrodas, tiklīdz atšķetināts kāds viens pavediens. Viņš domā, ka būtu interesanti dzimtas kokam pievienot visas pieejamās fotogrāfijas. Darbs ir laikietilpīgs, prasa milzīgu pacietību, bet, kā rāda līdz šim paveiktais, tās Edgaram tiešām netrūkst. Arī uzvārda sakne, kas ietiecas vācu valodā, raisa azartisku interesi. Viņš atzīst, ka daudzus «knifus» dzimtas vēstures pētīšanā iespējams uzzināt un saprast tikai procesā, kas nebūt nav tik vienkāršs, kā sākumā šķiet.
Edgara stāstījums ir nosvērts un pārliecinošs, kā jau cilvēkam, kuram paviršība ir sveša. Iespējams, ka E. Punkas sāktais darbs turpināsies teju mūža garumā. «Laiku pa laikam atritinu lielo radurakstu rulli, lūkojos tajā un domāju – šeit noteikti vēl kaut ko var papētīt, te kaut kā trūkst. Ko gan darīja viņa brālis, kāpēc par viņu nav informācijas nevienā baznīcas grāmatā? Iespējams, viņam ir pēcnācēji, bet nu žēl, ka tur manas rokas vairs nestiepjas pēc 1911. gada. Lai tur kaut ko «raktu», ir citi noteikumi. Iespējams, paies gadi, un būs interese kādam citam Punkam,» atzīst Edgars.
