Allaž licies dīvaini, ka tik daudzi savu sūri grūti pelnīto naudiņu, ja vien tas atbilst patiesībai, ar mieru ieguldīt svešu, eksotisku valstu tūrisma industrijā. Turklāt ne reizi vien. Latvijas viesu nami, skaistākās vietas un daudzu svešinieku apbrīnotā Latvijas daba šai sabiedrības daļai varbūt paliek neredzēta un neiepazīta. Bieži smalkais tonis ir apspriest tālo zemju viesnīcu kvalitāti, nevis kaimiņu novada kultūras mantojuma vērtības.
Politikāņu runas līdz šim bijušas pārpilnas ar teiksmām par to, kā mums pelnīt ar bankām – kā Šveicei, kā mums pelnīt ar tūrismu – kā Itālijai, piemēram, un kā ar «zaļo zeltu», vēl nenocirstajiem mežiem. Šādu «teiku» patiesā vērtība atklājas diezgan ātri.
Vīrusa pandēmija ir traģēdija, par to nav šaubu. Tīša vai netīša, arī to ar laiku uzzināsim. Tagad kā sunīši bariņā – ar uzpurņiem un telefončipoti – saņemam rīkojumus un tos arī izpildām. Statistikai un cipariem, ko mums ik dienu paziņo par koronavīrusa izplatību vai citos jautājumos, ne pārāk ticu. Bet ir taču patīkami dzirdēt, ka atklāto inficēto gadījumu skaits diennaktī tikai… daži.
Ir vēl kāds cipars, jaunākais, ko dzirdēju, – no vairākām valstīm ar dažādiem avioreisiem Latvijā atgriezušies ap sešiem tūkstošiem repatriantu. Tik vien? Dažu uzvedība pēc atgriešanās bija visnotaļ ciniska, kas apkārtējos izraisīja pat naidīgu attieksmi. Vai šie cilvēki, kaut vai daļa no viņiem, paliks Latvijā, būs uzticīgi tai «dzimtenes balsij», kura tuvās nelaimes nojautās pēkšņi izrādījās tik vajadzīga? Vai mēs pratīsim bez pārmetumiem un aizvainojuma pieņemt mūsu «pazudušos dēlus un meitas» un piedot viņiem vēlmi savulaik meklēt laimi svešā malā, kamēr Latvijā palikušajiem cīņa par izdzīvošanu joprojām ir ikdiena? Vai spēsim būt tik augstsirdīgi, ja situācija to prasīs?