Mājas vārds. «Ratenieki» iegūst atzinību nominācijā «Simtgades stāsti».
Pieminot kādu mājas vārdu, laukos saruna parasti ievirzās par tās īpašnieku dzīves gaitām un likteņiem. Tāpat arī Rundāles novada Svitenes pagasta «Rateniekos». Pagājušajā gadā konkursā «Rundāles novada sakoptākā sēta» māju saimnieks Gunārs Ļūļe saņēma novada atzinību nominācijā «Simtgades stāsti». Šādas vecsaimniecības, kam neatkarīgajā Latvijā parasti bija ap 50 hektāru zemes, lielas kūtis un ērta dzīvojamā māja, pagājušā gadsimta 40. gadu beigās labi noderēja kolhozu govju fermu ierīkošanai.
Skaudrie gadi
Mūsu novados nav daudz šādu īpašumu, kur mantiniekiem būtu pieticis spēka un drosmes saņemt un atjaunot fermu lopkopju dzīvesveida 50 gados sagandētās vietas. Bieži vien saimniecības sabrukušas vai pat ceļu bruģēšanas materiālā jau sadrupinātas, kopš likvidēti kolhozi un iedzīvotāji mājas pametuši. Tāpēc tikšanās ar «Ratenieku» īpašnieku, nerimtīgu un pacietīgu to atjaunotāju, Gunāru Ļūļi ir īpaši vērtīga.
Par mājas vārda rašanos un vēsturi 18./19. gadsimta mijā vai varbūt vēlāk, 20. gadu zemes reformas laikā, ģimenē ziņas nav saglabājušās, taču saimniecība būvēta tam laikam tiešām ar vērienu. Zināms vien, ka 1928. gadā «Rateniekus» ar parādiem nopircis Gunāra vectēvs, notārs no Jelgavas Aleksandrs Hugo Ļūļe. Saimniekošanu viņš uzticējis sievai Edītei, un «Rateniekus» izdevies gan labiekārtot, gan attīstīt saimniecību. Jelgavniekiem bijuši divi bērni, Oļģerts, Gunāra tēvs, un Silvija. Kara beigās vecvecāki ar meitiņu Silviju devušies bēgļu gaitās un izceļojuši uz ASV, bet Gunāra tēvs bija mobilizēts vācu armijā, kritis padomju gūstā un izcietis sodu Komsomoļskā pie Amūras. Kad atgriezies Latvijā, bijis te gluži viens, bet enerģiskais un darbīgais raksturs nav ļāvis padoties grūtībām. Gunāra tēvs apguvis veterinārārsta profesiju, kas bijusi cieņā un pieprasīta. Sākumā dzīvojis un praktizējis Jelgavā, uzcēlis māju, tad ģimenes apstākļu dēļ pārcēlies uz Tukumu, bijis veterinārās aptiekas vadītājs un arī šeit uzbūvējis lielu māju. Miris 1997. gadā neilgi pēc īpašuma atgūšanas.
Kopš 90. gadu sākuma «Ratenieku» arhīvā sakrājies diezgan daudz fotomateriāla par to, kā soli pa solim postažai atkarota savulaik varenā saimniecība. Skaudrs izklausās Gunāra stāstītais par tēvu. «Pieredzētā dēļ viņš baidījās, ka atkal kāds var atnākt un atņemt to, kas smagā un rūpīgā darbā veidots un būvēts. Palēnām ar maniem vecvecākiem atjaunojās kontakti un sarakste, viņiem izdevās palīdzēt mums ar naudiņu. Tēvs iegādājās vieglo mašīnu «Moskvich». Kādā reizē atbraucām līdz «Ratenieku» ceļgalam, bet doties mājās tēvs nekādā ziņā negribēja, tikai notālēm parādīja mājas un jutās smagi sāpināts. Ar savu māti viņš atkal tikās 1978. gadā.»
Kopā ar ģimeni
Šāda īpašuma atjaunošana bija jāsāk ar tīrīšanu – gan mājas, gan kūts vieta. Gunāra tēvam gadu dēļ vairs spēka nebija, un stratēģija un prioritātes palika Gunāra ziņā. Paveiktā apjomu būtu neiespējami aprakstīt, jo vairāk tāpēc, ka viss darīts pašu spēkiem, talkās, kad tikuši līdz mājas remontam, to Gunārs Ļūļe lietpratīgi un tālredzīgi darījis kopā ar ģimeni. Viņš saka: «Šajos laikos uzņemties kredītu risku ir neprāts, tāpēc iztieku bez tiem. Labāk lēnāk un pamatīgāk nekā ātri un riskanti. Būvēju sev un ģimenei, tāpēc nav grūti, un katru dienu padarītais dod gandarījumu. Izauguši divi bērni – Aleksandrs un Kristīne.»
Gunārs bijis «Lattelecom» speciālists un tehnoloģiju nodaļas vadītājs uzņēmumā, līdz brīdim, kad mainījusies tā korporatīvā kultūra un sākusies centralizācija. Viņš laipni izrāda teritoriju un ēkas, bijušo kūti, saglabājušos saimniecības ēku, padomju strādnieku šķūnīti un viņiem piederējušo kūtiņu vietas.
Sabrukušās kūts vietā veco pamatu ielokā Gunārs saviem spēkiem uzbūvējis pirti, bet galā izrakts plašs dīķis. Viņš atzīst: «Tur, kur bija vajadzīga lielāka tehnika, palīdzēja nomnieks, kam esam zemi iznomājuši, ap 30 hektāru. Ziemā arī ceļš uz mājām tiek izšķūrēts.» Starp māju un kūti redzams ūdenstornis ar vēja ģeneratoru, būvēts 30. gados. Mājā bijis dziļurbums, ūdensvads un kanalizācija. Gunārs smejas: «Padomju «mantinieki» nav ne pratuši, ne zinājuši, kā ar to apieties, sistēmu nav izmantojuši, un viss darīts pēc savas saprašanas. Tagad pēc 50 gadu dīkstāves ūdensvads un kanalizācija ir atjaunota.»
Uzņēmību nezaudē
Labprāt saimnieks pakavējas pie vecu liepu alejas, pa kuru vedis ceļš uz «Rateniekiem». Koki izdzīvojuši, sakuplojuši jo lieli. Mājas dienvidrītu pusē bijis liels ābeļdārzs, kas diemžēl nav saglabāts, jo bijis pārāk nolaists. Tuvāk mājai plešas neliels, priekšgājēju izveidots «mežaparks». Gunārs izpētījis katru koku, nu tie atbrīvoti no saaugušā pameža un krūmiem. Karstās vasaras dienās dažus soļus no mājas te ikviens var rast ēnainu patvērumu. Arī Gunāra paša stādītie koki jau labi paauguši. Ap māju aktīvi kopjamā platība, pļaujama zāle un citi darbi – vairāk nekā divi hektāri.
Mājas iekšienē, šķiet, galvenie darbi jau izdarīti, atlicis vien pabeigt kosmētisko remontu. Gunārs stāsta, ka vajadzējis gan sienas pacelt un nostiprināt, gan ar pelējuma sēni tikt galā. Grīdām pamats arī būvēts pamatīgi, ar Gunāra dzimtai raksturīgo rūpību. Telpas gaišas, bet silda ar malku kurināmas krāsnis. Lielākie darbi tagad veicami ēkas ārpusei. Gunārs atšķir fotoalbumu ar vecvecāku fotogrāfijām un mājas bildēm no 30. gadiem, ko lēnām pārlūko. Atveram arī lappuses Gundara Ķeniņa Kinga monogrāfijā «Uzņēmību!» (1999. g.), kur godam minēts arī Gunāra vectēvs un raksturots Aleksandra Hugo Ļūļes veikums, svešatnē dzīvojot un strādājot, kā arī darbība pirms tam Latvijā, īpaši akcentējot latviešu uzņēmēju vērtību sistēmu un neatlaidīgo raksturu. Vectēvs teicis: «Esmu savu darbību vadījis saskaņā ar ticības, ētikas un nacionāliem mērķiem.» Šīs īpašības «Ratenieku» saimi vada joprojām.
