Sergejs Kataņenko dzīvo Codes pagastā. Viņš strādā Rīgā un ir Augu šķirņu salīdzināšanas departamenta direktors.
Sergejs Kataņenko dzīvo Codes pagastā. Viņš strādā Rīgā un ir Augu šķirņu salīdzināšanas departamenta direktors. Beidzis Odesas (Ukraina) Valsts universitātes Bioloģijas fakultāti un aspirantūru. Strādājis Kijevas Cukurbiešu institūtā, nodarbojies ar cukurbiešu jaunu šķirņu selekciju. Sergejs ir ukrainis, dzimis Nikolajevskas apgabalā, ciematā netālu no Melnās jūras. Tur joprojām dzīvo viņa vecāki.
No 1990. gada Sergejs Kataņenko dzīvo Latvijā, kur ieradies pēc bijušās Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijas uzaicinājuma. Kataņenko ģimenē ir sieva Ilze, ekonomiste, meita Dārta un dēls Matīss.
Kas noteica jūsu izvēli pamest veiksmīgi sāktu zinātnieka karjeru un pārcelties uz dzīvi svešā valstī?
– Toreiz jau sāka pūst «jauni vēji». Bija astoņdesmito gadu vidus, sarunvalodā arvien biežāk ieskanējās jauni termini, kā, piemēram, «brīvā ekonomiskā zona». Strādāju Kijevas Cukurbiešu institūtā, vēlēdamies ļoti nopietni nodoties zinātniskam darbam, taču izjutu lielu neapmierinātību. Visa dzīve un pat zinātne tolaik bija politizēta. Man uzdeva vadīt institūta nodaļas partijas pirmorganizāciju, iecēla par sienas avīzes redaktoru, vēl bija jādzied korī un jāveic citi sabiedriski pienākumi. Zinātniskiem pētījumiem neatlika laika, tāpēc sāku interesēties par darba piedāvājumiem citviet, jo pavisam noteikti savu dzīvi gribēju saistīt tikai ar zinātni. Varēju izvēlēties, vai strādāt Ziemeļkaukāzā, Kirgizstānā, Krievijā vai Latvijā. Atbraucu uz Latviju. Man ir grūti atrast argumentus, jo izvēle bija iracionāla. Vismaz tagad man tā šķiet.
Sergej, atsauciet, lūdzu, atmiņā izjūtas, kas jūs pārņēma, pirmo reizi ierodoties Latvijā! Vai šī zeme atbilda iepriekšējiem priekšstatiem?
– Neatbilda. Viss šķita citādāks – krāsas, noskaņas. Atceros pirmo rītu pēc pamošanās Mežotnē. Ārā bija agrs pavasaris. Man palicis atmiņā klusums, gaisma, mitrums, kas izgaro no zemes, un liels, visaptverošs miers.
Patiesībā nekādu īpašu priekšstatu man nebija. Ukrainā par Latviju tika izplatīta informācija ar negatīvu ievirzi, tāpēc draugi bija nobijušies, ka man varētu klāties slikti. Savukārt mamma un tētis bēdājās, ka atradīšos ļoti tālu.
Kā jūs uzņēma kolēģi Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijā?
– Sapratāmies jau no pirmā brīža. Direktors mani iepazīstināja ar līdzstrādniekiem, uzreiz nokļuvu omulīgā gaisotnē, kas bija brīva no politiskiem un jelkādiem citiem aizspriedumiem. Iestādē strādāja latvieši un krievi. «Pieklājīgie» latvieši ļoti centās ar mani sarunāties krieviski, bet es biju stingri nolēmis iemācīties latviešu valodu un sāku rīkoties mērķtiecīgi. Aizgāju uz Mežotnes pamatskolu, atradu privātskolotāju. Par 25 rubļiem mēnesī viņa sāka man mācīt valodu. Diemžēl skolotāja pārcēlās uz citu dzīvesvietu. Tad vērsos pie kolēģes Aijas Tūlas, jo viņa neiekļāvās «pieklājīgo» latviešu kategorijā un konsekventi sarunājās ar mani tikai latviski. Aija ir mana labākā skolotāja, joprojām jūtos viņai pateicīgs.
Ienāca prātā interesanta sakritība. Manas draudzenes vīrs, arī ukrainis, arī zinātnieks, Latvijā dzīvo tieši tikpat ilgi, cik jūs. Taču viņš nezina latviski nevienu vārdu, jo uzskata, ka mazas tautas valodu mācīties nav vērts. Taču viņam šeit neklājas slikti. Jūs droši vien arī «nepazustu» bez valodas zināšanām.
– Šāds variants man galīgi neder. Kā es varētu pilnvērtīgi dzīvot, neiekļaujoties kultūrvidē? Man šķiet, es justos kā rezervātā. Valodas minimumu var apgūt ļoti īsā laikā, protams, ja ir liela vēlēšanās. Manas zināšanas vēl ir tālu no pilnības. No malas varbūt izklausās, ka latviski runāju labi, taču man iepriekš ir jādomā. Tikai tad, kad kļūšu pilnīgi brīvs no domām par teikumu uzbūvi un vārdu izvēli, mana latviešu valodas prasme būs nevainojama.
Droši vien jūs arī lasāt latviski.
– Galvenokārt preses izdevumus. Grāmatas, kas mani ļoti interesē, diemžēl latviešu valodā nav tulkotas.
Ja nav noslēpums, kādas ir šīs grāmatas?
– Teoloģiskā literatūra. Kopš kristietība kļuvusi par manas dzīves dominanti, galvenokārt lasu reliģiska satura literatūru. Protams, es biju kristīts, bet ilgus gadus dzīvoju, noliegdams Dievu. Manās aprindās bija pat «stilīgi» mēģināt pierādīt Vi- ņa neesamību. Lūzums notika 1996. gadā. Katoļu Ziemassvētkos ienācu Bauskas pareizti- cīgo baznīcā un… notika pārvērtība. Nezinu, kā lai to formulē.
Vai to varētu iekļaut atskārsmju kategorijā?
– Savā ziņā – jā. Kopš tā brīža es nesmēķēju, bet tas nav gribasspēka diktēts lēmums. Patiesībā šis fakts nav tik svarīgs. Noteicošā bija iepazīšanās ar Bauskas pareizticīgo baznīcas priesteri tēvu Jevģeņiju, kurš kļuva par manu garīgo padomdevēju un tāds ir joprojām. Neviena zinātniska teorija vai hipotēze nevar pretendēt uz tādu pilnību kā kristietība. Tā sniedz godīgas un patiesas atbildes uz visiem dzīves pamatjautājumiem.
Vai šī pārliecība jūs attālina no sabiedrības, varbūt gluži pretēji – palīdz tuvoties?
– Saglabāt savu pozīciju ar cilvēkiem, kuri neatzīst Dievu, nav viegli. Bet arī tad paliek iespējas atrast jēgu sarunai vai darījumiem. Esmu pārstājis baidīties no grūtībām, jo zinu, ka Dievs dod spēku tās pārvarēt. Mūsu mazais dēliņš Matīss, kuram ir pusotrs gads, kristīts pareiztīgo baznīcā, bet meita Dārta – luterāņu baznīcā. Mēs ar sievu tā vienojāmies. Ģimenē un tuvu cilvēku lokā par ticības jautājumiem nekad nav radušās domstarpības.
Mājās jūs sarunājaties latviešu valodā. Bet kā ar mazbērniem saprotas jūsu vecāki, ierodoties ciemos?
– Viņi runā ukrainiski, krieviski, bet bērni atbild latviski. Atšķirībā no pieaugušiem cilvēkiem, bērniem nepastāv valodu barjeras. Reizēm gan man jākļūst par tulku. Mani vecāki situāciju uztver veselīgi un dabiski. Viņiem nevarētu prātā ienākt doma, ka mazbērni ir «ārzemnieki», kuri zaudējuši saikni ar dzimtu.
Man ļoti gribētos zināt, kā jūs Latviju izjūtat sirdī, atmetot visus racionāla prāta apsvērumus. Kādas pazīmes varētu raksturot Latvijas tēlu?
– Ja par valsts himnu ir izraudzīta lūgšana, tas liecina par tautu ko īpašu. Šis fakts mani ārkārtīgi saviļņo. Ja šo himnu vienlaikus dzied tūkstoši, tādu lūgšanu Dievs nevar neuzklausīt. Latvieša «dabas» galvenās iezīmes, manuprāt, ir dziļš iekšējs miers, dabiskums un pārliecība, kas izpaužas ticībā augstiem ideāliem. Varbūt tā ir nesatricināma paļaušanās uz Dievu?
***
«Todien visvairāk ļaužu bija Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijā. Ar direktora pavēli noteikts, kuram jākārto valsts valo- das prasmes pārbaudījums, jo ieņemamais amats prasa labas valodas zināšanas.
Sergejs Kataņenko Latvijā dzīvo ceturto gadu, pašlaik viņš ir selekcijas nodaļas vadītājs. Centīgi mācoties, Sergejs nokārtoja atestācijas eksāmenu, iegūstot vidējai pakāpei atbilstošu novērtējumu. Pašreizējā amatā ar šīm zināšanām ir par maz, taču jāuzteic četros gados paveiktais.»
Citāts no laikraksta «Bauskas Dzīve» 1993. gada 20. aprīļa publikācijas «Valodu zināšanas kļuvušas par nepieciešamību»
