Bauskā nav daudz tādu cilvēku, kurus, uz ielas sastopot, pašam gribas iztaisnot muguru, izņemt rokas no bikšu kabatām un sveicinot paliekt galvu. Viens no šādiem gājējiem, kas, nākot pretim, uz sekundi piestāj, paceļ hūti un pamāj, tad satver ciešāk savu spieķi un dodas tālāk, ir advokāts Raimonds Cakars. Savos 85 gados joprojām ik darbdienas rītu kājām mēro ceļu no savrupmājas Skolas ielā uz Zaļo ielu. Tur policijas ēkas ceturtajā stāvā viņš sastopams savā darba kabinetā. No 65 darba gadiem 45 nostrādāti jurisprudencē.
Bērnībā smilškastē jūs spēlējāt advokātos, tiesnešos vai varbūt bandītos?
– Laikam nekā tāda nebija gan. Esmu Valmieras puika, mani vecāki bija vienkārši strādnieki, jurista profesija man nav pārmantota no iepriekšējām paaudzēm. Tomēr kaut kādas zīmes mani ir vadījušas. Mans krusttēvs, izcils kurpnieks, Valmieras amatnieku biedrības priekšnieks Hermanis Miezis krustībās, manī paskatoties, esot visiem noteicis: «Šitais puika izaugs liels un būs jurists!» Vārdi ir meklējuši savu vietu, lai piepildītos.
Pēc vidusskolas jūs uzreiz steidzāties studēt uz juristiem?
– Tā bija gan, vidusskolā mācījos ļoti labi, tādēļ 1950. gadā mani bez iebildumiem uzņēma Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Taču tad partijas vīri attapās, izvētīja manu biogrāfiju un pēc gada mani no studijām atskaitīja. «Jūsu biogrāfija neatbilst padomju jurista statusam!» komentārs bija īss un nepārprotams.
Kāds bija jūsu lielais «noziegums»?
– Viņi vainoja manu tēvu, kurš kā padomju varai nevēlams elements 1946. gadā tika izsūtīts uz Kazahstānu un tur arī nomira. Nekas neatlika – bija jāmeklē darbs. To atradu Centrālajā grāmatu bāzē, pēc tam piecus gadus nostrādāju Ceļu pārvaldē. Biju ceļu meistars – gan uz papīra, ne reālajā dzīvē. 1959. gadā atkal stājos augstskolā. Kā jūs to definējāt, mans «noziegums» bija dzēsts, man ļāva sākt studijas Juridiskajā fakultātē. Mācījos vakara nodaļā un strādāju.
Kas jūs tik ļoti vilināja jurista profesijā? Taču ne jau krusttēva izteiktā frāze.
– Jurista profesija man nebija pazīstama, taču tā šķita ļoti interesanta. Tā spriedu no sarunām ar draugiem, no izlasītā avīzēs un žurnālos.
Kā pēc augstskolas nonācāt Bauskā?
– Pēc studiju beigām strādāju dažādus darbus, arī ne tik cieši saistītus ar jurisprudenci. Tad iestājos advokatūrā, bet Rīgā darbu neiedeva. Trīs mēnešus nostrādāju par stažieri, tad atsūtīja uz Bausku. No 1971. gada es esmu te. Pirmā darbavieta bija tur, kur kādreiz bija vakarskola. Tajā mājā toreiz bija tiesa, advokatūra un prokuratūra.
Esat šajā jomā nostrādājis 45 gadus. Kāpēc joprojām strādājat?
– Likumu normas pamatos ir tādas pašas, taču katrs gadījums, ko nākas skatīt, ir citādāks. Interesantas ir fabulas, ar kurām nākas sastapties, stāsti, kurus stāsta mani aizstāvamie. Gandarījumu rada tas, ja varu kādam palīdzēt. Jūs domājat, ka man vajadzētu iet projām?
Noteikti nē! Taču cik nav nācies dzirdēt apgalvojumus – aiziešu pensijā, tad gan neko nestrādāšu. Lasīšu grāmatas un atpūtīšos. Jūs tā nedarāt.
– Grāmatas es lasu joprojām, turklāt ļoti daudz. Uzskatu, ka grāmatu nelasīšana, kas raksturīga jauniem cilvēkiem, ir ļoti liela nelaime šai paaudzei. Bet es strādāju tādēļ, ka man tiešām patīk šis darbs. Ja nepatiktu, es taču to nedarītu.
Jūsu pienākums ir aizstāvēt apsūdzēto. Advokāts pienākas arī cilvēkiem, kas patiešām ir īsti bandīti. Kā šajā situācijā izdodas pildīt savu darbu?
– Es jebkurā gadījumā pārstāvu savu klientu, palīdzu izprast likumu normas, palīdzu nonākt līdz patiesībai. Advokāts neaizstāv noziegumu, viņš aizstāv personu, cilvēku. Kā personai viņam var būt dažādi nopelni, dažādas rakstura iezīmes. Nošķirt cilvēku un viņa iespējami pastrādāto noziegumu nav viegli. Taču situācijas mēdz būt ļoti dažādas. Ir mazizglītoti, nabadzīgi cilvēki, kuri neapzinās, ko pastrādājuši. Var nākties aizstāvēt cilvēku, kurš lielā trūkumā nozadzis, piemēram, pārtiku veikalā. Te visu nevar vērtēt vienādi.
Prokurors, piemēram, grūž virsū visādus vainu pastiprinošus apstākļus, mums savukārt jāatrod vainu mīkstinošie apstākļi. Tādējādi mums jāpalīdz nonākt maksimāli tuvu līdz patiesībai. Interesanti.
Vai jūs zināt visus likumus no galvas?
– Kāpēc viss jāzina no galvas, ja ir internets (smejas)? Ja nopietni, tagad no galvas visu nevar zināt. Likumdošanas materiāli ir tik plaši, tie nemitīgi mainās. Kad es sāku strādāt, tad Krimināllikums, kuru mums mācīja trešajā kursā, jau bija atcelts un spēkā bija citas normas.
Vai daudzajos darba gados gadījušās arī kļūdas? Varbūt atmiņā palikuši kādi kuriozi.
– Iespējams, kādi sīkumi tikuši nepamanīti, taču gadījumus, kad ar savu rīcību būtu kaitējis klientam, neatceros. Par kurioziem īsti varbūt nevar runāt, taču pārsteigumu nav trūcis. Piemēram, kā pilnīgi neizglītotām personām izdodas atrast tik naivus cilvēkus, kurus viņi apmuļķo, uzrunā uz ielas, sastāsta dažādas fabuliņas par it kā piemeklēto nelaimi un izkrāpj no viņa bankas norēķinu kartes kodus, paroles, izņem lielas naudas summas. Cietušās personas naivums dažkārt šķiet apbrīnojams. Nereti šāda vieglprātība ir cerībā tikt pie vieglas peļņas. Beigās nav naudas, pazudis nelaimīgais lūdzējs, nekas cits neatliek, kā vērsties pēc palīdzības policijā.
Kā jūs pēc darba no visa šī atslēdzaties? Mājās taču visu laiku neturpināt domāt par likumiem?
– Ir dažreiz bijušas lietas, kurās nav izvēlēta pareizākā aizstāvības pozīcija. Tās neļauj par sevi aizmirst arī mājās. Taču tādu gadījumu nav daudz. Mājās man ir citi darbi. Kad biju stiprāks, strādāju dārzā. Tagad fiziskas iespējas strādāt dārziņā vairs nav. Agrāk daudz apmeklēju teātri, joprojām cenšos lasīt. Man ir tik daudz grāmatu sagādāts, ka līdz mūža galam visas nemaz nepaspēšu izlasīt. Tie ir vēsturiskie romāni, galvenokārt latviešu rakstnieku, bet arī citu tautu literātu darbi.
Sakiet, kurš jums mājās ir advokāts – jūs vai sieva?
– Sieva Zigrīda tagad ir pensionāre, savulaik strādāja tirdzniecībā. Par to advokātu es nevaru pateikt, taču, paldies Dievam, ka es esmu no savas sievas uzpasēts un ar mani viss ir kārtībā. Esmu pilnā mērā nodrošināts, un par to man sievai jāpateicas.
Jūsu dēls Uldis arī ir jurists. Tas ir tēva, varbūt atkal kāda krusttēva nopelns?
– Viņš redzēja, kāds ir mans darbs, kā es strādāju, un aizgāja uz to pašu profesiju. Es necentos viņu atrunāt, tā ir viņa paša izvēle. Ja dēls ir apmierināts ar savu darbu, ir laimīgs, tad vecākiem neko vairāk nevajag. Abām mazmeitām arī ir juridiskā izglītība. Viena ir advokāte, otra – juriste.
Kā jūs vērtējat pašlaik Bauskā notiekošo? Jums šeit patīk dzīvot?
– Te es jūtos labāk nekā Rīgā. Man patīk, ka varu atnākt kājām uz darbu, te varu iziet dārziņā.
Jūsu ceļš uz darbu daudzu desmitu gadu garumā ir viens un tas pats. No «kremļa» puses, garām skolai, līdz policijas ēkai. Vai jums dīķa nepietrūkst?
– Ļoti pietrūkst. Tas ir pilnīgi nepareizi izdarīts, ka dīķi iznīcināja. Vardes, lielie, skaistie vītoli, ūdensrozes – tas bija Bauskas lepnums. To visu varēja izkopt, uzturēt. Tagad tas gludais bruģītis nekādā gadījumā nekompensē dīķa trūkumu. Es būtu ļoti priecīgs, ja kāds uzņemtos dīķi atjaunot.
Dīķa atjaunošana ir diezgan nereāla, toties mums pavisam reāli būs peldbaseins.
– Tā ir pilnīgi nevajadzīga lieta. Manā skatījumā baseins Bauskā nav nepieciešams. Labāk peldēties dabīgā ūdenī upē, nevis baseinā, kurā ķīmijas netrūkst. Labāk būtu cīnījušies par apvedceļa izbūvi Bauskai. Taču neredzu, ka tuvākajā laikā kaut kas tiks izdarīts. Starptautiskā situācija to neļaus īstenot.
Jūs satrauc pašlaik pasaulē notiekošais?
– Svarīgi ir panākt, lai ANO beidzot kaut ko darītu. Kad 1940. gadā Padomju Savienība iebruka Somijā, tad to izslēdza no Tautu savienības. Tagad Krievija neievēro nekādus starptautiskus līgumus un vienkārši okupē Krimu, bet ANO nevar izdarīt neko. Tāpat kā neko nespēj Sīrijas konfliktā. Es tagad neredzu šīs organizācijas jēgu. Ja varbūt savulaik tās galvgalī būtu ievēlēta mūsu Vaira Vīķe-Freiberga, viss būtu citādāk.
Mēs neesam labā situācijā. Zviedri domā par Gotlandes salas aizsargāšanu, un tas nav nekāds joks. Uz ANO nevaram cerēt, vienīgi varam paļauties uz NATO. Tomēr mierīgs prāts par nākotni nav.
Jūsu vizuālais tēls – vienmēr solīds, ar platmali galvā, tagad cienīgumu gaitai piešķir spieķis. Tā nav tāda pagātnes palieka?
– Nē, vīrietim jābūt solīdam. Tas ir tāds standarts, esmu tā audzināts. Tādas lietas nedrīkst aizmirst, vienmēr jābūt pieklājīgi apģērbtam. Ir nožēlojami, ja cilvēks staigā saplēstām biksēm, ja meitene pīpē uz ielas.
Atskatoties uz nodzīvotajiem 85 gadiem, kāds bijis mūžs?
– Ir bijis interesanti, ir bijis grūti, bijis savs gandarījums par iegūto izglītību. Ir labi, ka vēl esmu dzīvs. Dzīve ir izaicinājums. To var paspēlēt, bet var arī vinnēt. Esmu nodzīvojis 85 gadus, tas ir vinnests.
