Klāt rudens, laiks, kurš rosina uz filosofiskām pārdomām, kas īsti ir dzīve. Uz šo jautājumu atbildes meklē lauku jaunieši.
Klāt rudens, laiks, kurš rosina uz filosofiskām pārdomām, kas īsti ir dzīve. Uz šo jautājumu atbildes meklē lauku jaunieši.
«Dzīve mums ir dota pārāk īsa. Uz zemes atļauts atrasties tikai vienreiz, tāpēc šis laiks jāpavada pilnvērtīgi. It kā tā būtu pēdējā reize, kad, piemēram, šovakar tu aiziesi gulēt. Pašlaik ir tā, ka nevar zināt, ko tev sola dzīve rīt, vai tā ritēs ierastā gaitā, varbūt atgadīsies kas pavisam negaidīts,» teic jaunietis, kas baidās no rītdienas. Meitene, kas tic kam «lielākam», stāsta: «Dzīvi, manā skatījumā, noteikti kāds ietekmē. Es savā mūžā dažnedažādākās sakritības, nejaušības izraisīt nespēju, to izdara kāds cits. Tas varētu būt liktenis.»
«Savu dzīvi es salīdzinu ar degošu sveci. Tā var degt ilgi jo ilgi, bet pēkšņi caurvējā nodzist. Labi, ja kādam ir sērkociņi. Bet, ja nav…, tāpēc es domāju, ka dzīve ir pārāk trausla. Šoreiz es varu vilkt paralēles starp dzīvi un dzīvību, jo uzskatu, ka dzīve ir vienlīdz gara ar manu dzīvību,» uzskatus klāsta jauniete, kuras sirds klejo daudzās romānu lappusēs. Savukārt kāds pavisam nopietni noskaņots zēns teic: «Dzīve ir kā dubļains lauku ceļš. Tas pareizi jānostaigā, jāmāk izvēlēties ātrumu, ar kādu doties šajā gājumā. To var darīt divējādi – skriet un lēnām rāpot.»
«Dzīve ir mans mūža gājums, kas jāizdzīvo perfekti, bet tas nav iespējams, jo cilvēks iet roku rokā ar savām cilvēciskajām kļūdām. Katrs savu dzīvi aizvada citādāk – vienam tā ir salda, citam pavisam rūgta. Pasaulē ir divu veidu cilvēki – vieni mūžu «noslīcina grādīgo dziru pudelē», otri vēlas izdzīvot kā tādi robinsoni,» savu viedokli atklāj meitene, kuru rotā mazi, no matiem veidoti radziņi. Par sevi viņa apgalvo, ka atrodoties kaut kur starp šiem divu veidu cilvēkiem.
Uz jautājumu, kā pareizi jādzīvo, visi aptaujātie jaunieši nepārprotami atbildēja, ka «dzīvot ir vienkārši jāmāk». Tā ir spēja, kas ielikta līdzi šūpulī.
G. KUIVA, Skaistkalnes vidusskolas audzēkne
