Bauskas rajonā upju netrūkst. Bet kādi ir to krasti, kādi cilvēki un kā upes malā dzīvo? Šodien avīzē aizsākam šīs vasaras jauno rubriku «Dzīvojam upes malā».
Bauskas rajonā upju netrūkst. Bet kādi ir to krasti, kādi cilvēki un kā upes malā dzīvo? Šodien avīzē aizsākam šīs vasaras jauno rubriku «Dzīvojam upes malā». Piektdienās kopā ar lasītājiem paiesim un pabrauksim gar mūspuses upēm… Ja arī jums ir ieteikumi par kādu jauku vietu pie Mūsas, Mēmeles, Lielupes, Iecaviņas vai…, rakstiet, zvaniet, iesakiet!
Brunavas pagasta teritorijā Mūsa, līkumu līkumus mezdama, tek apmēram trīs kilometrus.
Visa zeme ir sadalīta īpašniekiem un nomniekiem, un katram nostūrim ir savs saimnieks, zināja teikt pagasta zemes komisijā. Upes tuvumā celtajām mājām skanīgi un iztēli rosinoši nosaukumi – «Krūzes», «Birznieki», «Ievulejas», «Pavāri», šeit arī «Silmači», «Mālkalni», «Rītiņi» un «Ezeriņi». Palienes pļavas pavasaros applūst, bet vasarās te ir leknas ganības. Vēsajos vakaros dienā sasilušais gaiss virs Mūsas ceļas miglas vālos. Cauri tiem skaidri var dzirdēt, kā kilometriem tālajā sētā kāds griež akas vindu.
Otrpus upei – Lietuva
Vecu koku paēnā Mūsas krastā stāv ēka, ko vietējie ļaudis dēvē par Zluktenes muižu. Dokumentus ēkas iegūšanai savā īpašumā pašlaik kārto bijušās īpašnieces tuvinieki, kuri nav šejienieši, sacīja pagastmājā.
Šī ir pagasta nomale. Otrpus upei redzamie tīrumi un pļavas pieder Lietuvas valstij. Lielajā ēkā kādreiz bijuši aizņemti visi dzīvokļi. Toreizējā sovhoza putnu fermā cilvēkiem bijis darbs, varējuši labi nopelnīt. Kad darbavieta likvidēta, arī ļaudis no šejienes aizgājuši. Iemītnieki palikuši vairs tikai piecos dzīvokļos. Tā stāstīja lietuviete Lūcija Ķipkēviča, kura šajā mājā mitinās no 60. gadu sākuma. Viņa dzimusi otrpus upes – bijušajā Kamardes muižā. Par tās atrašanās vietu tagad liecinot vien koku puduris.
Reizi nedēļā atved maizi
Lūcijas jaunības un spēka gadi pagājuši, strādājot par putnkopi. Ar pirmo vīru viņa izšķīrusies, otrais gājis bojā autoavārijā. Tā viņai vienai nācies izaudzināt piecus bērnus. Kopā ar Lūciju Zluktenes muižas otrā stāva dzīvoklītī mitinās jaunākā meita Inese.
Zluktenes muižā nevienam nav telefona. Lai izsauktu ārstu, jāskrien līdz attālajam «līvāniešu» pudurim. Tuvākais veikals ir Grenctāles centrā, bet reizi nedēļā arī «muižas» ļaudīm kāds privāttirgotājs atved maizi. Pie šejieniešiem pasaules notikumi atnāk tikai ar radio starpniecību. Kopš «Latvenergo» vīri pārkonstruējuši elektrības piegādi, uz jumta uzstādītās daudzžuburu antenas kļuvušas mēmas un nespēj uztvert nevienas televīzijas pārraidīto.
Aku baro avots
Kopā ar Lūciju kāpām lejup uz upi. Šeit arī ceļš uz avotu, kur iedzīvotāji ņem dzeramo ūdeni. No zemzemes dzīlēm nākušās lāses sakrājas akas grodos, ko savulaik sagādājusi pašvaldība. Rudeņos un ziemā kāpiens ar spaiņiem lejup un kalnup pa taciņu nav viegli veicams. Agrāk Mūsa šeit bijusi tīra, dziļa un skaidra. Tuvējās mājās dzīvojošie upē mazgājušies paši, skalojuši veļu. Ūdeni sagandējusi putnu fabrikas kanalizācija, gultne aizaugusi ar dūņām.
Pie laipām Mūsā šūpojas līdz pusei ar ūdeni pieplūdusi laiva. Pakalnā pie dārza mājiņas žāvējas tīkli. Kādreiz te bijušas labas zvejas vietas. No centra vīri bieži laiduši šurp, lai makšķerētu un līdzās esošajā pirtī izkarsētos. Kādā īpaši aukstā ziemas naktī pirts nodegusi līdz pamatiem. Līdzās nelaimes vietai augošo ošu galotnes sazaļojušas, bet stumbri joprojām kā uguns nokveldēti – kaili, bez mizas, sausi un pelēki. Kopš pirts nodegšanas šī vieta kļuvusi vēl nomaļāka, klusāka un vientuļāka.
