Varētu sevi uzskatīt par Zemgales meiteni, jo esmu dzimusi Elejā. Īstos vecākus neatceros, bet audžuģimenes man ir bijušas pat divas.
Varētu sevi uzskatīt par Zemgales meiteni, jo esmu dzimusi Elejā. Īstos vecākus neatceros, bet audžuģimenes man ir bijušas pat divas.
Tā saka Dagmāra Andersone, pensionāre no Zviedrijas.
Uz Latviju viņa šogad martā atbraukusi pēc desmit gadu ilga pārtraukuma. Iemesls ir pietiekami svarīgs – Dagmāras kādreizējai auklītei 90. dzimšanas diena. Satikšanās bijusi iecerēta un izdevusies kā aizkustinošs pārsteigums.
Paglābj no skarbā likteņa
Dagmāras Andersones dzīve vairākkārt ir metusi liktenīgus kūleņus. Viņai bijuši trīs, brālītim Jānim divi gadi, kad nomirusi māmiņa. Tēvs abus mazos bērnus nodevis bērnunamā. No turienes Dagmāru un Jāni savā ģimenē pieņēmis Rīgā slavenais bērnu ārsts Jēkabs Nīmanis.
1944. gadā, pirms krievu ienākšanas Rīgā, uzzinot, ka bērnunami tiek evakuēti uz Vāciju, dakteris Nīmanis kuģa sarakstos iedabūjis arī audžubērnus. «Atceros, ka tētis, tikai tā varu viņu saukt, jo citu tēti nepazīstu, veda mūs no Majoriem uz Rīgas ostu. Viņš cieši turēja mūs apskautus un čukstēja, lai nebaidāmies, viņš braukšot mūs meklēt un atradīšot,» stāsta Dagmāra, kura no Latvijas aizbrauca deviņu gadu vecumā. Savus audžubērnus no skarbā likteņa Jēkabs Nīmanis tiešām paglābis, jo viņš pats ticis izsūtīts.
Cīnās par latviešu valodu
Bērnunamā Vācijā Dagmāra un Jānis dzīvojuši līdz 1948. gadam, kad starptautiskā organizācija «Glābiet bērnus!» aicinājusi ģimenes no Zviedrijas adoptēt izvesto bērnunamu audzēkņus, kuru vecāki pēc kara nebija atrasti.
«Nokļuvām ģimenē, kur bija stingra disciplīna, kārtība un audzināšana, kas līdzinājās dresūrai. Etiķete, uzvedība, savaldība, pieklājība, manieres – tas viss bija jāapgūst tikpat centīgi kā zviedru valoda. Audžumāte vēlējās, lai mēs aizmirstu, no kurienes esam, un augtu par zviedriem.
Atceros, kādu dienu, man atnākot no skolas, mamma paziņoja, ka manas latviešu grāmatas ir izmestas, jo neesot vajadzīgas. Daudz jau to nebija, tikai trīs – «Kriksis», «Pienenīte» un Kārļa Skalbes pasakas, vienīgais, kas man vēl bi- ja no Latvijas. Iegāju savā ista- bā un ieraudzīju, ka vieta plauktā ir tukša. Tolaik atļāvos būt spītīga un protestēju – kamēr savas grāmatas nedabūšu atpakaļ, zviedriski nerunāšu, tikai vāciski, jo šo valodu biju iemācījusies bērnunamā Vācijā. Tas līdzēja, un grāmatas tika atdotas,» stāsta Dagmāra.
Iemācītais noderējis
Viņa runā skaistā latviešu valodā, ko saglabājusi no bērna gadiem, uzturoties Zviedrijas latviešu vidē, spēlējot teātri. Taču brālis Jānis latviski nerunā, viņš patiešām ir izaudzis par zviedru, kā vēlējās audžumāte. Kas zina, kāpēc viņa bija tik stingra un liedza bēgļu bērniem atcerēties dzimto valodu? Varbūt tikai labu vēlot, lai pagātne un izcelsme viņiem netraucētu turpmākās dzīves gaitās.
Pēc gadiem par šo stingrību un etiķetes mācīšanu Dagmāra audžumātei varējusi sacīt paldies. Viņai nekad nav nācies sarkt mulsumā, nezinot, kā uzvesties smalkā sabiedrībā. Tas noderēja arī darbā, jo līdz 50 gadu vecumam Dagmāra strādāja par sekretāri Kipras ģenerālkonsulātā Zviedrijā, bija apguvusi diplomātiskā dienesta smalkumus, brīvi runāja zviedru, vācu, angļu un, protams, latviešu valodā.
Jau 42 gadus Dagmāra ir kopā ar vīru Torstenu. Abi ir labi nodrošināti pensionāri un var atļauties ceļot. Divus aukstākos mēnešus gadā viņi pavada Spānijā, kur saule siltāka.
Var tikai minēt, kas būtu noticis ar Dagmāru un brāli Jāni, ja viņi mazotnē būtu palikuši tēva mājās Elejā. Kas viņi būtu šodien? Vai būtu? Toreiz abi bija pārāk mazi, lai ko izvēlētos dzīvē. Tā pati piedāvāja viņiem savus noteikumus.
