Vācu okupācijas periods Bauskā turpinājās no 1941. gada 28. jūnija līdz 1944. gada 14. septembrim.
Vācu okupācijas periods Bauskā turpinājās no 1941. gada 28. jūnija līdz 1944. gada 14. septembrim.
Ierīko koncentrācijas nometni
Zināmā mērā «vācu laiks» līdzinājās padomju okupācijas režīmam, bet bija arī daudz atšķirību. Zemākā līmeņa pašvaldību darbā un vietējā kultūras dzīvē vācu iestādes tikpat kā neiejaucās. Toties ar politiskajiem pretiniekiem tās izrēķinājās nežēlīgi. Daudzus, kuri bija aktīvāk iesaistījušies padomju varas iestādēs 1940./41. gadā, apcietināja. Vairākiem tika piespriests nāvessods. Vecsaules pagastā atradās tā dēvētā Bauskas koncentrācijas nometne, kurā ieslodzītos sagaidīja smags darbs un trūcīgs uzturs. Bauskas koncentrācijas nometne atradās latviešu pārziņā, to apsargāja vietējie policisti.
Labiekārto dažas skolas
Varas maiņa aizkavēja arī mācību sākšanu skolās. 1941. gada rudenī Bauskas vidusskolā nodarbības sākās tikai 19. novembrī, nākamajā gadā – 12. oktobrī. 1942. gadā tika pabeigta modernā Mežgaļu skola toreizējā Paņemūnes pagastā, ierīkota elektriskā apgaismošana piecās apriņķa skolās. Bauskā iekārtoja zobārstniecības kabinetu skolēniem, ārstēšana notika par brīvu vai par 20 feniņiem. Apriņķa Tautskolu inspekcijā bija izveidota mācību filmu, gaismas skatu un skaņu plašu centrāle, ko skolas varēja izmantot. «Vācu laikā» tika uzcelta arī jauna un moderna slimnīca Bauskā, kura pastāv vēl šodien.
Notiek pat Dziesmu svētki
Kultūras dzīve pat uzplauka, ja salīdzinām ar pirmo padomju okupācijas gadu. 1942. gada janvārī rundālietis Teodors Karaša Bauskā «Tēvijas Sarga» telpās sarīkoja savu pirmo gleznu un zīmējumu izstādi (ap 100 mākslas darbu). Tā paša gada 26. jūlijā svētku laukumā aiz pilsētas pamatskolas ēkas notika Bauskas novada Dziesmu svētki. Piedalījās 700 dziedātāju un 8000 klausītāju (pilsētā tolaik bija 4000 iedzīvotāju). Virsdiriģents bija Teodors Reiters. Toreizējā prese atzina, ka šie bijuši plašākie Dziesmu svētki Latvijā pēc kara sākuma.
Rīko «tuvināšanās vakarus»
Mazākas izpriecas nodrošināja arī «vācu laikā» atzīmētais 1. maijs – «Visu strādājošo diena». Tad strādnieki saņēma speciālas normēto preču (degvīna, papirosu, saldumu) devas. Ja gribējās sarīkot kādu plašāku saviesīgu pasākumu, tas obligāti bija jāpiesaka policijā un jāsaņem attiecīga atļauja. Bauskas apriņķa priekšnieks varēja atļaut līksmot tikai līdz plkst. 23. Ja gribējās ilgāk, tad pozitīvu atbildi varēja saņemt vienīgi no Bauskas vācu komandanta. Mūsdienu lasītājam varētu šķist interesantas tā laika augsto amatpersonu rezolūcijas: «Atļaut.», «Noliegt dejot modernās dejas.». Moderno deju aizliegums parādās daudzkārt tā laika dokumentos. Kaut arī atļauja tika saņemta, sarīkojuma norisei sekoja kāds policists. Viņš salīdzināja saieta gaitu ar iepriekš pieteikto programmu un par redzēto rakstveidā ziņoja priekšniekam. Par tipisku tā laika pasākuma pieteikumu varētu minēt Dzērienu rūpniecības centrāles Bauskas alus darītavas 1942. gada 5. decembra «tuvināšanās vakaru «Kurzemes» viesnīcā ar kopmielastu, tautiskām dejām un rotaļām», kurā pieteikti 72 pašu darbinieki un 15 lūgtu viesu.
Ar sludinājumu meklē nozaudētu kurpi
Tā perioda laikrakstā «Bauskas Vēstnesis» atrodams daudz vērtīgas informācijas gan par brīvprātīgo pieteikšanos «cīņai pret lieliniekiem», gan par krāsaino metālu vākšanas akcijām vācu armijas vajadzībām, arī par gluži ikdienišķām lietām. Daži no interesantākiem sludinājumiem avīzē:
«Latviete, 22 gadus veca, luterticīga, vēlas audžuvecākus.»
«Nozaudēta kurpe, sieviešu, melna, kreisās kājas, Plūdoņa ielā Bauskā. Atradēju lūdz to nodot Zīmerta apavu darbnīcā Vienības ielā 44. No paturēšanas brīdina, jo atradējs ievērots.»
«Laulības ostā visdrīzākā laikā vēlas iebraukt divi braši tēva dēli 60 gadu kopvecumā. Mīlam jautru dzīvi, bet varam būt arī gādīgi ģimenes tēvi. Materiālais stāvoklis nav svarīgs, jo meklējam mīļas sieviņas. Vecums nekrīt svarā, var būt arī atraitnes un šķirtenes. Vēstules lūdzam sūtīt šīs avīzes kantorī. V. B. un K. Z.»
