Gan ne tik nīgri kā Maestro, taču arī es kopš aktīvās dziedāšanas noslēguma netaisu tik lielu lietu no kārtējiem latviešu Dziesmu un deju svētkiem. Tomēr pēc šogad sakarā ar unikālo notikumu – jā, mums pašiem vispirms jāapzinās, ka UNESCO kultūras mantojuma statuss apliecina neatkārtojamu vienreizīgumu! – dažādos plašsaziņas līdzekļos izskanējušās informācijas esmu apjautusi kādu, šķiet, neplānotu pozitīvu blakni.
Dziesmu un deju gars ir lipīgs, turklāt tas pielīp ne tikai citās valstīs mītošajiem latviešiem, bet arī šejienes un turienes nelatviešiem. Ar katru sižetu, kas vēsta par ārzemēs latviski dziedošiem un dancojošiem mūsējiem un viņu domubiedriem – britiem, vāciešiem, beļģiem, frančiem, austriešiem, japāņiem, ķīniešiem, afrikāņiem u. c. – manī aug lepnums par mūsu bagātību. Par krievu izcelsmes diriģenti, kuras latviešu valodai teju nav akcenta, un stingrās metodes, par kādām stāsta viņas audzēkņi kādā Rietumeiropas valstī, apstiprina latviešu diriģēšanas skolas eksportējamību. Par Austrālijas kori, kurš repertuāru dalībai lielajos svētkos dzimtenē sagatavojis, pa e-pastu sūtītās notis apgūstot individuāli un tiekoties vien dažos mēģinājumos. Par latviešu vārdus vēl meklējošā Luksemburgas jaunekļa sirsnīgo saviļņojumu, ka viņš pirmo reizi uzstāsies mūsu tautastērpā. Par Rīgas krievu folkloras kopu, kas ārvalstīs latviski rauj vaļā līgodziesmas un «Pūt, vējiņi!».
Augot saziņas iespējām, pasaule kļūst plašāka un iespējām bagātāka mazām tautām. Galvenais, lai mums pašiem pietiek prāta saglabāt mūzikas un mākslas izglītības sistēmu, kas izaudzina tik daudz talantu. Ticu, ka dziesma un deja ir viens no latviešu valodas un kultūras izdzīvošanas pamatiem, jo runā un sazinās dvēseles valodā, ko saprot visi.