JĀNIM PURIŅAM šodien ir dzimšanas diena. 73 gadi. Tas nav daudz, bet lai Dievs dod visiem tos piedzīvot, saglabājot tādu pašu dzīvesprieku, dvēseles līdzsvaru un prasmi turēties laikam seglos.
JĀNIM PURIŅAM šodien ir dzimšanas diena. 73 gadi. Tas nav daudz, bet lai Dievs dod visiem tos piedzīvot, saglabājot tādu pašu dzīvesprieku, dvēseles līdzsvaru un prasmi turēties laikam seglos.
Jau 44 gadus viņš ir baušķenieks, taču spilgtā atmiņā vēl arvien ir dzimtais Babītes pagasts, kur šūpulis kārts.
Latvijai nozīmīgās dienās Jānis ir tur, kur pulcējas patrioti. Un pats tāds ir. Nevis skaļos vārdos, bet sirdī, izjūtās un rīcībā.
Kā kļūt par «bandītu»
Latviešu «melnajā grāmatā» «No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940 – 1986» ir arī Jāņa Puriņa vārds un raksturojums: «Pretpadomju darbība. 1945. g. izvairījās no iesaukšanas Sarkanajā armijā.» Divi teikumi, bet vielas pietiktu veselam romānam.
Jāņa Puriņa stāstījumā asākās šķautnes jau nogludinājis laiks: «Negāju ne vienā, ne otrā okupācijas armijā. Izvairījos. Taču 1945. gada rudenī bija jāierodas iesaukšanas punktā. Līdz Latvijai bija nonācis Čerčila runas saturs, ka krieviem no Baltijas būs jāizvācas. Krievos neaizgāju, izvēlējos mežu. Dzīvoju gan bunkurā, gan uzturējos pie mātes māsām Babītes pagastā. Tas ilga gandrīz četrus bezcerīgus gadus, līdz mani, abas tantes, «istrebiķeli» Vilciņu, kurš strādāja arī mežinieku labā, un vēl piecus cilvēkus saņēma čekisti. Sasēja rokas, ielādēja smagajā mašīnā un aizveda uz Rīgu. Kaļķu iela, čekas pagrabi, pratināšana, trīs dienu ilgs kara tribunāls pašos Ziemassvētkos. Visiem viens sods – 25 gadi plus vēl pieci.
Kalēja Jāņa un viņa sievas Annas Puriņu ģimenē bijām deviņi bērni. Es – pats vecākais. Tēvam, Atbrīvošanas cīņu dalībniekam, Pēternieku pagastā piešķīra zemi tā saucamajā «Uzvaras Līdumā». Tur izveidojās 17 saimniecību, arī mūsu ģimenes «Vidiņi». Nebijām bagāti, bet savas zemes patrioti gan. Jau puikas gados zināju, ko lielinieki Latvijā darīja 1919. gadā, un pret sarkano armiju, tai ienākot, man bija antipātijas.»
Puriņi visi bijuši kristīgi cilvēki, bērni veidojuši stipras ģimenes, nepaveicies vienīgi jau mirušajam brālim. Jānis gan iesvētīts tikai pēc atgriešanās no Balhašas lēģera – Annas baznīcā Babītē. Ar Intu salaulājušies 1957. gada Ziemassvētkos Bauskas Sv. Gara baznīcā.
Mīlestība stiprāka par varu
Puriņu ģimenē februāra sākumā ir divkārši svētki, jo pēc nedēļas dzimšanas diena arī Intai. Mīlestība uzziedējusi nebrīvē. «Pēc Staļina nāves situācija lēģeros jūtami mainījās,» stāstījuma otro daļu sāk Jānis Puriņš. «Uz darbu vairs negājām konvoja pavadījumā, saņēmām pat atalgojumu. Sieviešu nometnē veidojās dejotāju grupas, bet mēs, vīri, nodibinājām orķestri. Instrumentus gādāja lēģera priekšnieks (arī viņi bija dažādi). 1955. gada vasarā braucām ciemos uz sieviešu zonu, sniedzām koncertu, skatījāmies, kā danco meitenes. Pēc tam bija balle. Tur satiku Intu…»
Jaunos cilvēkus nav spējusi šķirt ne vara, ne laiks (Jānis no nebrīves važām izkļuvis agrāk), arī attālums ne. Ģimeni stiprinājusi meita Maija, četri mazbērni un… kopīga aizraušanās – dziesma. Inta un Jānis dziedājuši Bauskas kultūras nama un skolotāju korī «Daina», bijuši Ceraukstes pagasta dziedātāju pulkā, nu jau astoņus gadus viņu balsis ievijas Bauskas luterāņu draudzes korī. Jānis Puriņš desmit gadu pārstāv klubu «Rēta» Latvijas Politiski represēto apvienības Koordinācijas padomē, viņš simpatizē nacionālajiem spēkiem, bet nav nevienas partijas biedrs.
Profesija – atslēdznieks
Tai pakļautas visas iespējamās prasmes: metinātājs, virpotājs, frēzētājs, elektriķis, sīkmehānismu un mašīnu remontētājs, arī galdniecības darbu pratējs. To visu viņš apguvis pašmācības ceļā, strādādams rajona Rūpkombinātā, Sadzīves pakalpojumu kombinātā un SIA «Konstrukcija». Tikai nupat, 1. februārī, valdības «lūgts», viņš kļuvis par «nestrādājošu pensionāru».
