Par Ziemeļvalstu, jo īpaši Dānijas, tautas augstskolu sistēmu ir daudz dzirdēts.
Par Ziemeļvalstu, jo īpaši Dānijas, tautas augstskolu sistēmu ir daudz dzirdēts. Domu apmaiņa par šo tematu parasti beidzas ar nopūtu: «Ko nu mēs! Ne mums laika, ne iespēju izglītoties!»
Tomēr gluži pamatots šis apgalvojums nav. Pagājušajā nedēļā iepazinos ar dažādu paaudžu cilvēkiem, kuri mācās Jelgavas reģionālā pieaugušo izglītības centra ekoloģisko un garīgo interešu grupā. Reizi nedēļā ap 30 klausītāju no Dobeles, Jelgavas rajona pagastiem un pilsētas pulcējas nodarbībā. Viņi neapgūst sarežģītas teorijas, bet dalās pieredzē par daiļdārzu veidošanu un kopšanu, kā arī pārrunā lietas, kas atrodas ārpus laicīgās dzīves kņadas. Liela daļa interešu grupas dalībnieku ir pensionāri. Reģionālais izglītības centrs, kur ik nedēļu notiek nodarbības, viņiem kļuvis par «otru ģimeni».
Apbrīnas vērta ir septiņdesmitgadīgu dāmu un kungu zinātkāre un uzņēmība. Lai paplašinātu redzesloku, viņi ir gatavi pārvarēt grūtības un paciest neērtības. Viņnedēļ to netrūka, jo interešu grupas dalībnieki pasniedzējas Baibas Pelūdes vadībā ar autobusu devās ceļojumā uz Dienvidpoliju. Viens no ceļojuma mērķiem – iepazīt Tatru kalnu floru, izpētīt stādu audzētavu piedāvājumus un poļu pieredzi daiļdārzu iekārtošanā.
Atzīšos, ka sākumā tas man šķita smieklīgi. Kāpēc jābrauc tik tālu, naktis pavadot nomodā, ja tepat Latvijā skaistu daiļdārzu papilnam? Taču vēlāk, ieklausoties ceļabiedru dzīvajās sarunās un ielūkojoties dzirkstošajās acīs, sapratu, ka esmu maldījusies. Viņiem ceļojums bija nepieciešams vairāk nekā citiem – gados jaunākiem – braucējiem.
Kamēr mēs, pārējie, niknojāmies par nemitīgajām lietavām, vecīši «rāpās» kalnos. Tie, kuru spēki šķita par vājiem, izmantoja pacēlāju, taču visi kā viens lejup devās kājām. Jo kā gan citādi varētu aplūkot ziedošās kalnu puķes?
«Mums vairs nav atlicis daudz laika, tāpēc jāpriecājas par katru pavasari, par katru jaunu dienu,» autobusa motora vienmērīgās dūkoņas fonā atbalsojās divu ceļabiedreņu saruna. Un tad man bija jādomā, kāpēc šo atskārsmi cilvēki nebaidās izteikt skaļi, tikai piedzīvojot noteiktu vecumu? Mēs taču labi zinām, ka ikdiena nav vienīgi drūms rutīnas mākonis, ka šķietami necilas lietas un mirkļi var sniegt daudz prieka. Tomēr kautrējamies kļūt patiesi, varbūt arī mazliet sentimentāli. Mums šķiet, ka jūtīgums mūs padarīs vieglāk ievainojamus. Tikmēr puķes kalnos jau būs noziedējušas…
