Zināms tāds japāņu dzejas žanrs – haiku.
Zināms tāds japāņu dzejas žanrs – haiku. It kā nekā sarežģīta. Jābūt trīsrindei ar dabas un sezonas tēlu, īsai mirkļa fiksācijai, bet haiku radās laikā, kad līdz vizuālai reprodukcijai vismaz trīs gadsimti vēl bija gaidāmi. Pašlaik japāņu klasiskās dzejas formas imitācija ir diezgan populārs iztēles vingrinājums jebkurā izglītības programmā – sākot ar bērnu interešu grupām un beidzot ar augstskolām.
Es labi atceros dienu, tās noskaņu un kolorītu, kad pati mēģināju sacerēt pirmo haiku, vadoties pēc principa, ka nav man ne fotoaparāta, ne grāmatu, televīzijas vai videofilmēšanas iekārtu – tikai vērojums un izjūta. Bija ļoti grūti, taču pēc daudzām stundām beidzot izveidojās haiku nosacījumiem atbilstīgs domu attēls. Bet klasiskie principi ir pārāk konkrēti – trijās rindās kopumā jābūt 17 zilbēm, bet katrā noteiktam to skaitam. Haiku nemēdz būt pieturzīmju, to lasījumā vissvarīgākā ir pauze. Tieši tik ilga un bezkaislīga, lai nezaudētu vārdu plūduma mūziku.
Haiku ir ļoti, ļoti sablīvēta minimālisma forma, bet japāņi savu seno tradīciju mīl un respektē. Kā liecina statistika, īpatnā veidā haiku atdzimst tieši “jaunajā pasaulē” – Eiropā un ASV. Mana paziņa – meitenīte no Bauskas mākslas skolas, šķiet, viņai ir ne vairāk kā 12 gadu, – atnesa apmēram 40 sacerētu mirkļa fiksāciju, kas ne vien atbilda uzdevumam uzrakstīt haiku, bet radīja pilnīgi pamatotu alternatīvu bažīgajam pieņēmumam, ka bērnus “samaitā” internets, televīzija un vēl sazin kādas virtuālās pasaules ļaunprātības.
Ir vienkārša, meitenes uzrakstīta trīsrinde, ko man gribētos atkārtot kā budistu mantru: “Klausos mūziku/ Mana māsa dejo/ Kā sniegpulkstenīte.”
Man, grāmatas pārāk intensīvi lasošai, nudien nebija nācies saskarties ar tik apskaidrotu tēlainības un satura piepildījumu. Uz jautājumu, kā rodas brīnumainie mirkļa atspulgi, autorei bija pavisam vienkārša atbilde: “Es rakstu dienasgrāmatu. Vēroju, domāju. Lai sacerētu haiku, mazliet bija jāielūkojas piezīmēs un jāpielāgo ritms.” Meitenes trīsrindes es varētu citēt vēl un vēl, pārsniedzot jebkuru paredzēto lappuses formātu – tās visas ir, uzdrīkstos apgalvot, izcilākās haiku žanra rietumnieciskās interpretācijas. Patiesībā mazā autore netieši ir kļuvusi par manu dzīves skolotāju. “Agrā rītā/ man/ Iekāpjot mašīnā logs/ Pilns leduspuķēm.” Kad iestāsies sals, es noteikti gribēšu atcerēties šī mirkļa apstādināto skaistumu.
