Stelpietes Maigas Kurčanovas vārds «Bauskas Dzīves» lasītājiem nav svešs – savulaik viņa bijusi laikraksta ārštata autore, avīzē publicēti dzejoļi. Nu viņas literāro mantojumu mūža nogalē iecerēts apkopot burtnīcā, stāsta Vecumnieku novada Stelpes pagasta kultūras organizatore Sandra Neliusa.
Saistība ar «Bauskas Dzīvi» mēdz būt dažāda. Komponists Mārcis Kalniņš laikrakstā izlasījis stelpietes Maigas Kurčanovas satīrisko dzejoli «Pesimista nākotnes vīzija», un tas viņu iedvesmojis komponēt mūziku.
Maiga kā kara laika bērns aizvadījusi grūtu darba mūžu un pieredzēto uzrakstījusi faktiem un iespaidiem bagātā dienasgrāmatā. Tā ir dzīvā vēsture, kas rāda cilvēka gaitas laika griežos. Bērnības atmiņas atgādina Annas Brigaderes, Edvarta Virzas un Jāņa Jaunsudrabiņa viensētas laika rita aprakstus. Autorei ir tīra, skaista latviešu valoda un prasme vienkāršos vārdos kā dzejā, tā prozā paust dziļas atziņas.
«Mani sapņu zirgi izgaisuši rudens miglā un aiznesuši līdzi mana mūža grūtus, bet arī skaistus gadus. Nu esmu dzīves finiša taisnē. Man nav jātaisnojas Dieva un likteņa priekšā. Esmu dzīvojusi ar tīru sirdsapziņu, uzskatot par galveno pienākumu stiprināt savu ģimeni,» atmiņu vēstījuma noslēgumā šogad rakstījusi Maiga Kurčanova.
Piektdienas, 29. septembra, vakarā Stelpē notiks sarīkojums par godu Maigas Kurčanovas mūža darbam, kas saglabāts prozas un dzejas rindās. «Sumināsim autori, lasīsim dzeju un atmiņu fragmentus,» atklāj S. Neliusa, «būs arī dejas un mūzika, jo Maiga bijusi aktīva pašdarbniece.»
«Bauskas Dzīve» publicē fragmentus no Maigas Kurčanovas atmiņām un dzejoli, kas pauž amatieru rakstnieces dzīves moto un būtību.
«Cauri gadu puteņiem»
«Sākās visbriesmīgākais laika posms mūsu dzīvē. Fronte tuvojās lēni, bet neatlaidīgi. Kara iznākums bija paredzams. Bēgļi straumēm plūda pa ceļiem. Mamma deva viņiem pienu, miltus, nokāva pa aitai, lai ļaudis ēd. Mūsu mājās bija apmeties puisītis ar vasaras raibumiem – Jānis Sirmbārdis. Lauki bija nopostīti. Kādu nakti krievu lidmašīnas apkārt mājai nometa neskaitāmas degbumbas. Nodega klēts – graudi, milti, ziemas apģērbi. Mūs ar māsu ietupināja lazdu krūmā, bet vecāki glāba lopus no kūts.
Kādā vakarā pagalmā iebrauca žandarmi un deva pavēli no mājām izvākties. Krievi tūlīt būšot klāt. Piesējām divas govis pie ratiem un devāmies Skujenes virzienā. Ceļš bija pārpildīts ar bēgļiem un vācu karaspēku. Krievu lidmašīnas ik pa brīdim ceļu apšaudīja. Ceļmalās palika gan kritušie karavīri, gan bēgļi. Apmetāmies Sērmūkšos pie attāliem radiem. Pēc dažām dienām atradām bišu saimes izpostītas. Tas nebija noticis visus kara gadus. Bija skaidrs – «atbrīvotāji» klāt. Mājās ienāca piedzērušies karavīri un, rakņājoties pa bēgļu vezumiem, «meklēja ieročus». Tā sākās 50 gadus ilgais krievu laiks.
Nogaidījām vēl dažas dienas un devāmies atpakaļceļā. Māja bija izlaupīta līdz pēdējai lupatai. Laupītāju pēdas sadzinām pēc kartupeļu rokamās mašīnas riteņu nospiedumiem. Drīz klāt bija ziema un valdība deva rīkojumu bērniem apmeklēt skolu. Tagad gulējām internātā un vācu valodas vietā mācījāmies krievu valodu.
Visas cerības uz nākotni sabruka 1945. gada februārī. Tētim pienāca pavēste ierasties pagastā. To dienu vīri bija dzirnavās. Pārējie kaimiņi no dzirnavām «neatbrauca mājās», bet tētis teica – es neko ļaunu neesmu darījis – un mierīgu sirdi devās uz pagastu. Tur viņu apcietināja kā dzimtenes nodevēju un aizsūtīja uz Sibīriju uz pieciem gadiem. Tas bija mazākais sods šādam «noziedzniekam». Kangara lomu izpildījis un apsargu vārdus nosaucis mūsu radinieks Eduards Rūniks, saukts Eida. «Līmatās» palika vectēvs, mamma, māsa un es. Vajadzēja dzīvot tālāk.»
«Saules dziesma»
«Dziedu savu saules dziesmu,
Balta mana saule aust.
Sapņu kuģa slaidos mastus
Ziemeļvējam nenolauzt.
Skani, skani, saules dziesma,
Nāku tavus vārdus krāt,
Lai es protu katru dienu
Tīru, baltu saglabāt.
Dziedi, saule, līdz ar mani,
Nāc man siltu sirdi dot,
Lai es varu visu mūžu
Siltu gaismu izstarot.»
