Strādātgriba, vēlme nopelnīt un būt neatkarīgiem – šīs ir dažas no rakstura iezīmēm tiem desmitiem, pat simtiem baušķenieku un novada iedzīvotāju, kuri diendienā uz darbu mēro vairāk nekā 60 kilometrus. Viņi dzīvo laukos vai mazpilsētā Bauskā, bet strādā Rīgā.
Galvaspilsētā strādājošo vidū arī divi jauni puiši no Īslīces pagasta – Alvis Kocers un Jānis Kordovičs. Viņiem ir savs uzņēmums SIA «Reute 88», kura pārziņā ir ēstuve Valdemāra ielā Rīgā. Puiši to nosaukuši par pusdienotavu, jo klienti lielākoties ir ēkas augšstāvos iekārtoto biroju darbinieki.
Skolojušies Saulainē
Alvis un Jānis ir īslīcieši, kuri vietējā vidusskolā mācījušies deviņus gadus. Pēc tam vidējo profesionālo izglītību ieguvuši Saulainē, kur izzinājuši ēdinātāja profesijas pamatus. Puiši kopā bija praksē Rīgā, kad, kā sacīja Alvis, guva pirmās lielās dzīves mācības. Pēc prakses beigām Jānis Rīgā vairākus gadus strādāja kādā restorānā, līdz beidzot saprata, ka vēlas izvērst savu uzņēmējdarbību. «Darbs pie pieredzējušiem meistariem bija ļoti noderīgs. Es tiešām apguvu daudzus amata noslēpumus, papildus uzzināju daudz vairāk, nekā biju iemācījies Saulainē. Tas kalpoja par stimulu sākt savu biznesu,» stāsta Jānis.
Alvis pēc Saulaines profesionālās vidusskolas pabeigšanas darījis dažādus darbus, kas nav saistīti ar ēdināšanas jomu, tostarp viņš palīdzējis arī vecākiem lauku saimniecībā. Bijušie kursabiedri kopējā biznesā sākuši darboties tikai pirms neilga laika. Pirms tam Jānis jau bija iesaistījies uzņēmējdarbībā. Puiša pārziņā joprojām ir kāda konditoreja Rīgā.
Bauskas «milži»
«Bauskas Dzīvi», protams, interesēja, kādēļ puiši nolēmuši izpausties Rīgā. Galvaspilsētā lielākas un mazākas kafejnīcas, restorāni, ātrās ēdināšanas uzņēmumi, šķiet, ir uz katra stūra. Ēdināšanas jomā darboties iespējams tepat Bauskā, kur labas ēstuves var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt.
«Bauskā jaunam spēlētajam šajā nozarē ienākt ir grūti. Tur ir savi «milži» – «Taverna», «Aveņi». Zinu, ka daži mēģina atvērt ko savu, bet tas ne vienmēr ir veiksmīgi. Turklāt Bauskā publika ir tāda, ka pusdienošana vai arī vakariņu ieturēšana ārpus mājas joprojām ir reta parādība,» nevēlēšanos sākt ēdināšanas biznesu mazpilsētā komentē A. Kocers.
Pusdieno biroju darbinieki
Savu ēstuvi Rīgā īslīcieši iekārtojuši daudzstāvu biroja ēkā, kurā nodarbināti ap pusotra tūkstoša cilvēku. Birojos strādājošie, kā arī vēl netālajos uzņēmumos vai iestādēs esošie veido pusdienotavas pastāvīgo klientu bāzi. Ieturot maltīti, bija dzirdamas arī ārzemnieku balsis. Tie izrādījās birojos strādājošo sadarbības partneri.
Tincinot par iespēju baušķeniekiem nobaudīt, kā garšo Jāņa un Alvja gatavotie ēdieni, puiši skaidro, ka viņu plānos ir izvērst izbraukuma tirdzniecību. Tad viņus varētu atrast arī kādā pasākumā Bauskā. Pašlaik gan puišu lielais mērķis ir iegūt tiesības piedāvāt savu pakalpojumu kādā no nākamā gada Dziesmu un deju svētku objektiem vai dalībnieku dzīvesvietām. Puišiem interesanta šķitusi ēdināšanas nodrošināšanas ideja festivālā «Bauska TasTe». Par iesaistīšanos šajā festivālā nākamgad viņi ir gatavi padomāt. «Telpas, kur pagatavot nepieciešamo daudzumu maltītes, mums ir, darbinieki arī ir. Ir zināmi partneri, kas nodrošinās ar izbraukuma iekārtām, traukiem. Jāatrod tik notikums un jācenšas tajā iekļūt,» atklāj Alvis.
Konkurētspējīga cena
Jaunie uzņēmēji atzīst – Rīgā cilvēkiem ir nauda, tā te apgrozās daudz lielākā apmērā nekā mazpilsētā, nemaz nerunājot par lauku ciematiem. Kompleksās pusdienas puišu ēstuvē par 4,90 eiro ir optimāla galvaspilsētas cena, tā pieskaņota birojā strādājošo maksātspējai. Bauskas ēstuvju savstarpējā konkurencē pusdienu maltīte tiek piedāvāta vidēji par trim eiro.
Pilnībā nenoliedzot iespēju ienākt ēdināšanas biznesā Bauskā, Jānis skaidro, ka tam perspektīva būtu vietās, kur apgrozās daudz cilvēku. Bauskā šāds objekts pašlaik ir viens – lielveikals «Rimi». Tur vēl kaut ko varētu mēģināt, cerot uz izsalkušajiem iebraucējiem. Ar mazpilsētā mītošo vien pabarošanu bizness nesanāks. Pilnīgi bezjēdzīga būtu ēdnīcas atvēršana, piemēram, Pācē vai Uzvarā. Laukos nav cilvēku, viņiem nav naudas, zudis arī ieradums ēst ārpus mājas.
«Korķis» Baložos
A.Kocers joprojām dzīvo Īslīcē un ikdienā ar personīgo auto mēro ceļu uz darbu galvaspilsētā. «Mana lielākā motivācija slēpjas apziņā, ka es strādāju pats sev, nevis esmu pie kāda cita. Vēlme izturēt šajā biznesā, nostiprināt un attīstīt to ir pietiekami liels dzinulis braukt un strādāt,» atklāj Alvis.
Līdzīgi kā daudzi Rīgā braucēji, viņš min tracinošo «korķi» pie Baložiem, kas nokļūšanu galvaspilsētā krietni apgrūtina. Tādēļ nereti Alvis uz Rīgu izbrauc daudz agrāk, nekā būtu nepieciešams. Toties mērķi tad var sasniegt stundas laikā. Viņam zināms arī «tukšais» laiks pēcpusdienā. Bauskas ceļa pārbūvi par modernu, mūsdienu prasībām atbilstīgu, drošu brauktuvi pozitīvi novērtētu ļoti daudzi Rīgā strādājošie.
Jānis Kordovičs pašlaik atradis apmešanās vietu Rīgā. No dzīvesvietas Ziepniekkalnā darbā viņš nokļūst 20 minūtēs. Vienīgi ir jāzina pareizs laiks, lai neuztrāpītos uz «korķiem».
Par 500 eiro nestrādās
«Bauskas Dzīve» aicināja puišus ieteikt padomus tiem, kuri tā kā gribētu kaut ko sākt paši, bet nevar saņemties, baidās. «Ir vajadzīga gribēšana un pašatdeve. Latvijā cilvēki pārāk daudz sūdzas, ka viņiem nav darba. Muļķības! Mums ļoti trūkst darbinieku. Gan ēdināšanas jomā, gan daudzās citās nozarēs. Rīgā, piedāvājot 500 eiro, ēdināšanas jomā strādājošos nevar dabūt. Daudzi tā arī teikuši – 500 eiro vietā viņi labāk sēd mājās un meklē kādas pabalsta iespējas, nevis strādā,» stāsta Jānis.
J. Kordovičs atklāj, ka ēstuves darbiniekiem maksā krietni vairāk par 500 eiro un jūt, ka strādājošie to novērtē. Viņi ir apmierināti ar darbu, ēstuvē veidojas vienots kolektīvs, kurš uztur sevī komandas garu. Sekmīgai biznesa attīstībai tas ir ļoti būtiski.
Sarunā pieskaramies pēdējā laikā publiskajā vidē izvērstajai tēmai par godīgu uzņēmējdarbību sabiedriskajā ēdināšanā. Televīzijas pārraidē «Aizliegtais paņēmiens» žurnālistu uzmanības lokā bija nonākusi shēmošana ar nodokļiem kādā Rīgas ēstuvē. Paužot izpratni par nodokļu maksāšanas jēgu un nepieciešamību, Alvis un Jānis atzīst – pat tādiem ķēdes uzņēmumiem kā televīzijas sižetā minētais, galus savilkt kopā nav viegli. Piedāvāto produktu pašizmaksa ēdināšanā nav zema, nodokļu slogs, īpaši mazajiem uzņēmējiem, ir gandrīz nepanesams. «Nepieciešama nodokļu diferenciācija. Nevar prasīt vienādi no tādiem «milžiem» kā, piemēram, «Lido» un ēstuvītes ar simts cilvēku pabarošanu dienā,» spriež Alvis Kocers.
Skaidrītes stāsts
Ceraukstes pagastā dzīvojošā Skaidrīte nevēlējās publiski atklāt savu vārdu un uzvārdu. Taču par ikdienas darbu Rīgā, līdz kuram jābrauc 70 kilometrus, viņa pauda savas pārdomas:
«Strādāju pie Rīgas, lielveikalu tīkla noliktavās. Ik dienas no Ceraukstes turp dodos jau trešo gadu. Esam trīs cilvēku kompānija, kura braukšanai uz Rīgu izmanto savu mašīnu. Sarēķinājām, ka dienā katram tas izmaksā ap trim eiro. Tomēr lētāk nekā ar autobusu. Esmu strādājusi arī ārzemēs, zinu, kā tas ir. Darbs noliktavu korpusā Rīgā ir vieglāks, lai gan alga ir mazāka, nekā Anglijā saņēmu. Darba stundas ir garas, taču ir pusdienas pauze. Nedēļas nogale vienmēr ir brīva. Man paziņa strādā par kasieri lielveikalā Bauskā, dažas reizes ir piedāvājusi, lai nākot pie viņas uz veikalu. Zinot, kāds ir darba režīms, atbildība, zinot, kādi mēdz būt pircēji, es labāk braucu strādāt uz Rīgu. Tur es nostrādāju noteiktās stundas un esmu brīva. Nav man jādomā par kādiem papildu darbiem, par iespējamām kļūdām un naudas iztrūkumu.»
Laura Ropāja pieredze
Vecsaules pagastā privātmājā dzīvo Lauris Ropājs. Nepilnu gadu viņš braukā 65 kilometrus uz darbu Rīgā. Laura sieva Vaiva dodas uz darbu Tukumā. Viņai ir iespēja nedēļā dienas divas vai trīs strādāt no mājām. Ceļā uz Tukumu viņa pavada pusotru stundu.
«Man piedāvāja iespēju strādāt Rīgā, nebūtu prātīgi atteikties. Atalgojums ir krietni lielāks – tas ir pluss. Esmu atradis ēstuvi, kur pusdienas varu nobaudīt par trīsarpus eiro. Finansiāli esmu ieguvējs. Mīnusi – ceļā pavadītais laiks. Darbavieta ir Pārdaugavā – virzienā uz Jelgavu. Ja braucu caur Plakanciemu, tad laiku vajag mazāk kā stundu. Ja griežos pa kreisi Ķekavas aplī, tad aiziet visa stunda. Braukt garām Baložiem no rīta uz Rīgu – tas nav reāli.
Ceļā uz darbu vai uz mājām varu izvērtēt paveikto, sakārtot domas, nereti nākas kārtot lietas pa telefonu. Laiku ceļā vadu lietderīgi.
Protams, abi ar sievu šādu darba režīmu varam atļauties, jo ir vecvecāki, kas paņem bērnus no skolas. Tā ir problēma, kuras risināšanā varbūt vajadzētu iesaistīties arī pašvaldībai. Ja otrklasniekam stundas beidzas ap diviem dienā, kā vecāki, kuri strādā, viņu var nogādāt mājās?! Kad strādāju uz vietas Bauskā, savu darba grafiku varēju tam pakārtot.»
Publikācija ir sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
