Brunavietis Raitis Šūba šonedēļ atgriezās savā solā Mežgaļu pamatskolas 9. klasē. Ilgāk nekā mēnesi zēns ārstējies slimnīcās Bauskā un Rīgā.
Brunavietis Raitis Šūba šonedēļ atgriezās savā solā Mežgaļu pamatskolas 9. klasē. Ilgāk nekā mēnesi zēns ārstējies slimnīcās Bauskā un Rīgā.
Dienas kā mirklis
Pārdzīvotais licis Šūbu ģimenei sasprindzināt spēkus. Par notikumu 24. janvāra vakarā uz maģistrāles A-7 stāsta Raita Šūbas vecāki Regīna un Zigmunds. Viņu sirsnīgā pateicība visiem, kuri grūtā brīdī palīdzējuši, publicēta «Bauskas Dzīves» 4. marta numurā.
Regīna stāsta, ka Raitim bieži nākas doties uz divus kilometrus attālajām lauku mājām kopt lopus. Savus pienākumus zēns zina kopš mazotnes un ir ielāgojis, ka ģimenes pūliņos arī viņam jāiegulda savs spēks. Turp viņš bija devies arī 24. janvāra pēcpusdienā, kad notika nelaime.
Gaidīdama savus vīriešus mājās, Regīna tovakar gatavojusi rasolu. Krējuma burka tā arī palikusi atvākota, bļodai blakus uz galda, kad ieskrējis kaimiņš, lai pateiktu – Raiti uz ceļa notriekusi automašīna.
«Viss turpmākais – liekas, tās bija vairākas dienas – pagāja kā viens šausmu, izbīļa un neziņas pilns mirklis.
Ieraugot dēlu tumsā stāvam uz ceļa, pirmajā brīdī nesapratu, vai kaimiņš nav kļūdījies. Zēns tikai izskatījās ļoti slābans. Bija jau izsaukta ātrā palīdzība, kad piebrauca vīrs un Raitis lūdza, lai atļauj viņam atgulties vieglās automašīnas aizmuguras sēdeklī. Viņš izdvesa tādu kā vaidu, kā nopūtu un saļima. Tad es apjēdzu – tas ir šoks, kādēļ dēls nejūt sāpes, un pārņēma šausmas, jo tad vēl nezināju, cik smagi ir viņa ievainojumi.»
Ar asaru uz vaiga
Raitis vēl bija ātrās palīdzības mašīnā, kad Bauskas slimnīcas reanimācijas nodaļa jau gatavojās zēna uzņemšanai. Pirmās – aknu – operācijas veikšanai tika izsaukti speciālisti no Bērnu klīniskās slimnīcas. Turp pēc dienas pacients tika pārvests, lai operētu plaušas.
«Vissmagākie bija brīži, kad gaidījām Raiti atmostamies. Atceros, dakteri mani mudināja runāt ar zēnu, kaut arī viņš gulēja. Neesmu liela pļāpa, taču līdzās Raitim, šķiet, radās jaunas spējas, jo bija nepieciešams saglabāt ar viņu psiholoģisku kontaktu. Tomēr, lai kā lūdzos, dēls neatbildēja, neatvēra acis, nepakustināja ne pirkstu, un mēs nezinājām, vai viņš vispār to spēj.
Bija tā, it kā es censtos atsaukt viņu no pasaules, kas ir ārpus mūsu sapratnes sfērām. Teicu dēlam, cik ļoti viņu mīlam, sacīju: mēs visi – tētis, māsa, brāļi – ticam, ka tu atmodīsies, izveseļosies, būsi stiprs, iesi skolā. Klusums. Te pamanīju asaras uz dēla vaiga. Viņš visu bija dzirdējis un atbildēja, kā tobrīd spēja. Tas brīdis, kad Raitis beidzot atvēra acis un paskatījās uz mani, bija svētki,» atceras Regīna, kura bijusi līdzās dēlam slimnīcā.
Kad otram ļoti sāp
Nelaimes brīdī un visā ārstēšanās laikā Raitim savas labās domas sūtījuši jo daudzi Mežgaļu pamatskolā. Tur iekārtotajā kapelā par Raita veselību aizlūgusi skolas direktore Janīna Kursiša, klases audzinātāja Ausma Rīna, Raita draugi un klasesbiedri. Notikums bijis kā audzināšanas stunda mēneša garumā. Tā likusi bērniem saprast, kā tas ir, kad otram ļoti, ļoti sāp. Aizkustinošas zīmītes, uzmundrinošas vēstules gandrīz ik dienu nogādātas Raita vecākiem, lūdzot tās aizvest zēnam uz slimnīcu.
«14. februārī, Valentīna dienā, noīrējām autobusu, lai aizbrauktu pie Raita uz slimnīcu Rīgā. Tā bija bērnu ideja un īsts prieka brīdis, jo, kaut arī vēl vārgs, Raitis jau varēja piecelties no gultas,» stāsta klases audzinātāja Ausma Rīna.
Vēl vajadzēs daudz spēka
Raita mamma Regīna ir mājsaimniece, tētis Zigmunds strādā SIA «Aips» par šoferi. Zigmunds saka, ka to dienu ritms bijis nežēlīgs, nācies braukt reisos, nakts stundās kopt lopus, brīvdienās braukt pie Raita uz slimnīcu.
Ģimene cer, ka trauma un operācijas neietekmēs zēna veselību. Jābeidz pamatskola, jāizlemj, kur mācīties tālāk. Taču dzīve kopš 24. janvāra vakara Šūbu ģimenē ir mainījusies. Apjausti citādi vērtību mēri, jo, kā sacīja Raita mamma, nav nekā dārgāka, svarīgāka par dzīvību.
