50 gadu iecavniekam Edijam Arājam.
Kompānijas dvēsele, kokmeistars ar zelta rokām, foršākais skolotājs, ar viņu nekad nav garlaicīgi un nevar sastrīdēties – tā Iecavas vidusskolas mājturības skolotāju Ediju Arāju, kurš 27. jūlijā būs pieveicis pusgadsimtu savā un mūsu laikā, raksturo draugi, kolēģi un audzēkņi.
Mazā Latvija
Edijs «Bauskas Dzīvi» sagaida dzimtas nama paša būvētajā jaunajā daļā, piedāvājot dāsni pielietas pārpilnas kafijas krūzītes, jubilāra vārdiem – «sfērisku kafiju». Dažās minūtēs patiesi smieklīgi paguvis izstāstīt divas anekdotes, kopā ar fotogrāfu Ivaru, bijušo radošās komandas kolēģi kādreizējā kolhozā «Uzvara», atceras laikabiedrus.
«Uzvara» tagadējā Bauskas novada Gailīšu pagastā Edijam bija pirmā darbavieta pēc atgriešanās no «krieviem» jeb padomju armijas. Viņš kā Liepājas mākslas skolas kokapstrādes nodaļas absolvents strādāja galdniecībā, kur mēbeles taisīja pat Maskavas kabinetiem. «Tur valdīja mākslinieciska noskaņa. «Uzvara» deva dzīvokļus radošiem cilvēkiem. Kolhoza vadītāja Jansona mērķis bija daudzpusīgs ražošanas centrs, uz turieni strādāt nāca daudzi jaunie.» Gailīšos Edijs saticis dzīvesbiedri Guntu – Skrundas meiteni, kuras tēvam bija māja Iecavā. «Maza tā Latvija,» smej rosīgais vīrs.
«Kaucminde» pieveikta
Jubilārs ir liepājnieks, bērnības vasaras vadījis Vecpiebalgā. Vienmēr bijis līksms un saticīgs pēc rakstura. «Visādi gājis jaunībā, bet es vienmēr mēģinu pa labam sarunāt,» smaida Edijs, «esmu uz jokiem, kaut tagad jāuzmanās, ka kāds nepārprot.» Mierīgā daba palīdz arī skolā ar jauniešiem – ja kļūst garlaicīgi, izstāsta ko smieklīgu. «Darbs jādara tā, lai patiktu,» secina pedagogs.
Pēc mākslas skolas Edijs stājies Veras Muhinas institūtā Ļeņingradā (tagad – Sanktpēterburga), ļoti prestižā augstskolā, kur mācīja rūpniecisko dizainu. Speciālos priekšmetus nolicis izcili, bet krievu valodas atstāstījumā salaidis daudz kļūdu: «Rakstīju tā, kā ru-nā – o vietā a.» Taču bez augstskolas nav palicis. Pēc aiziešanas no «Uzvaras» iztiku pelnījis patstāvīgi, darinot koka lietas. Reiz uzmetis uz kājas ļoti smagu agregātu. Pusgads uz kruķiem licis piekrist dzīvesbiedres Guntas ieteikumam pieteikties Iecavas vidusskolā, kur tolaik meklēja mājturības skolotāju. «Nācās atkal mācīties, lai būtu pedagoga diploms,» par «Kauc-mindi» saka jubilārs, «sēžu Jelgavā lekcijās, bet galva pilna – kas mājās jādara, kas skolā…»
Iesildīsies pensijai
Jubilāra sapnis tomēr ir strādāt tikai ar koku – tam jau gandrīz pabeigta plaša darbnīca mājas pirmajā stāvā ar demonstrācijas telpu, kur vēl jāpieliek lielais ekrāns. Edijs arī tagad draugiem neatsaka, darina pat koka kāpnes, un galvenais esot nevis nauda, bet «lielais paldies»: «Man atzinība ir svarīgākā.»
Dzimšanas dienā Ediju mājās nesatikt – ģimenes plānos ir vasaras saiets Vecpiebalgā. Taču iecere reiz saaicināt kopā visus draugus un radus – ap 200, lēš jubilārs, – nav atmesta. «Varbūt 60 gados. Iesildīšos pensijai,» Edijs neiztiek bez joka, «ja man jaunam būtu tas prāts, kas ir tagad, es strīdētos ar vēstures skolotāju un visu laiku piesietos meitenēm. Dzīvo tik nost, jo klāt neviens nedzīvo!»
