Politikā pēdējos gados tik populārais princips, kad pozīcija nemitīgi karo ar opozīciju, šķiet, iemiesojies arī daudzu pilsoņu ikdienā.
Politikā pēdējos gados tik populārais princips, kad pozīcija nemitīgi karo ar opozīciju, šķiet, iemiesojies arī daudzu pilsoņu ikdienā. Uzklausot lasītāju sacīto, lasot vēstulēs redakcijai rakstīto, rodas iespaids, ka daļa līdzpilsoņu tā dzīvo – sekojot līdzi kaimiņu rosībai, nevis uzteikt, palīdzēt vai ar sapratni pieciest, bet nemitīgi nosūdzēt, rāt un, ja vien iespējams, traucēt. Ja tas neizdodas, tad ieriebt un kaitēt – tā teikt, ja nav pašam, lai nav arī citam.
Labestīga līdzāspastāvēšana draud izzust. Par to mani rosināja domāt notiekošais Plūdoņa ielā. Vieni kaimiņi dzīvoklī taisa remontu. Darbu laikā, protams, ir gan skaļāks troksnis, gan netīrība gaitenī. Bet tas taču būtu jāuztver pozitīvi – cilvēki var atļauties uzlabot dzīves apstākļus. Varbūt ir pat iespējama kāda palīdzība. Taču tā vietā notiek kā pie “īstiem latviešiem”. Kaimiņiene, gados vecāka kundze, sāk sūdzēšanās maratonu, kurā nonāk pat līdz pilsētas kārtībnieka aicināšanai, piedraudēšanai ar tiesu darbiem. Remonts beigsies, kādā dzīvoklī dzīvot kļūs ērtāk un patīkamāk, bet kaimiņu labās attiecības var būt izzudušas uz visiem laikiem. Neiecietība un nevēlēšanās saprast otru – īsti politiķu pozīcijas un opozīcijas garā.
Cits gadījums, par kuru vēstulē raksta kāda Codes pagasta iedzīvotāja, ir vēl šaušalīgāks. Kāda kundze, kuru paziņa nosauc par cilvēku ar “zaļajiem īkšķīšiem”, ļoti rūpīgi iekopusi dārziņu. “Šī “oāze” mums visiem noņem stresu, priecē acis un sirdi,” rakstīts vēstulē. Taču kādā rudens vakarā tam visam pārvilkta melna svītra – jauniešu bariņš, visa labā un citu darbus cienošā “opozīcija”, dārziņu pārvērta līdz nepazīšanai. “Kas ir laužams, tika salauzts, noplēsts, izrauts un apgāzts. Postaža, kas pavērās, ar prātu nav aptverama. Kā var būt tik trula vienaldzība pret otra darbu, cita īpašumu?” vaicā vēstules autore. Viņa lūdz laikraksta atbalstu šajā dārziņa īpašniecei tik skumjajā brīdī.
Sazinājos ar policijas iecirkņa inspektoru, viņš solīja lietu izpētīt, tomēr atzina, ka ar šādu jauniešu vandalismu policijai grūti cīnīties. Diezin vai kārtības sargiem te būtu noteicošā loma. Mums visiem, kaimiņiem, šo jauniešu vecākiem, vajadzētu varbūt mazāk televizoru ekrānos un radiopārraidēs klausīties nemitīgos pozīcijas un opozīcijas strīdos, bet ielūkoties kaimiņa sētā, īpašumā. Un darīt to ar pozitīva sirdssiltuma pilnu skatienu. Kā cilvēkam pret cilvēku, nevis pozīcijai pret opozīciju, jo tepat jau cits citam līdzās dzīvojam.
