Vienaldzības gadsimts, 21., ir klāt. Mēs neievērojam vai nemaz negribam ievērot, ka citiem ir grūti.
Vienaldzības gadsimts, 21., ir klāt. Mēs neievērojam vai nemaz negribam ievērot, ka citiem ir grūti. Var jau teikt: pašam nav viegli, kur nu vēl otram palīdzēt. Taču tā ir tikai aizbildināšanās. Mēs šajā gadsimtā domājam tikai par sevi un šodienu, nedomājot par rītdienu. Mūsu moto kļūs: «Pēc manis kaut plūdi!». Jā, un plūdi būs, ja mēs esam tik aizņemti ar sevi un savu dzīvi.
Bauskas pilskalns – vieta, kuru apmeklē ikviens pilsētas ciemiņš, kurp arī mēs paši dodamies ikreiz, kad vēlamies atpūsties. Mēs protam baudīt to, par ko ir parūpējies kāds cits, taču mēs neprotam palīdzēt. Tā mums šajā gadsimtā ļoti, ļoti trūkst. Mēs gaidām, ka palīdzēs fondi vai bagātie ārzemnieki… Ja ne, nekas, dzīvosim tāpat kā līdz šim – sev un šodienai.
Es neticu, ka mēs esam tik nabagi, lai nevarētu atlicināt kaut piecus santīmus un palīdzēt Bauskas pilij – mūsu pilsētas simbolam! Vai tiešām spējam būt tik vienaldzīgi pret šo lielisko atpūtas vietu Bauskā?
Bauskas 1. vidusskolas audzēkņi oktobrī tika aicināti palīdzēt. Tomēr šī akcija pierādīja vien to, ka vienaldzīgi ir ne tikai pieaugušie, bet arī bērni un jaunieši. No skolēnu vidus atsaucība bija niecīga. Kas notiks, kad viņi kļūs pieauguši? Es varu pateikt priekšā – mans uzskats par vienaldzības gadsimtu būs pierādīts.
