Ebrejiem Lieldienas ir brīvības svētki, kas saistās ar vairāk nekā trīs tūkstošus gadu senu vēsturi.
Ebrejiem Lieldienas ir brīvības svētki, kas saistās ar vairāk nekā trīs tūkstošus gadu senu vēsturi.
Tas bija laiks, kad ebreji atbrīvojās no ēģiptiešu jūga un devās 400 gadu ilgos klejojumos, līdz nonāca tagadējā Izraēlas teritorijā.
Ebreju kalendārā pirmais pavasara mēnesis ir nisans, un Lieldienu rituāli sākas nisana 14. dienā. Šogad tas iekrīt 7. aprīlī. Izraēlā šos svētkus svin septiņas dienas, ārpus Izraēlas – astoņas dienas. Pirmo un otro svinību dienu sauc par sederu (ivritā šis vārds nozīmē ‘kārtība’). Divas dienas pirms sedera tiek veikts īpašs rituāls – mājas sakārtošana.
Svarīgi, lai mājā nemaz nebūtu maizes. Iepriekšējā vakarā pirms sedera ar īpašu karoti un putna spalvu viss tiek ļoti rūpīgi pārslaucīts, lai tik nekur nebūtu nevienas drupačiņas. Tas tāpēc, ka Lieldienās nedrīkst lietot maizi un izstrādājumus, kas gatavoti no rauga mīklas. Šīm dienām ir speciāls ēdiens – maca –, kas gatavots tikai no miltiem un ūdens. Maca simbolizē tos 400 gadus, kad ebreji, meklēdami mājvietu, klīda pa tuksnesi. Viņiem līdzi bija tikai milti un ūdens, maizi cepa uz saulē sakarsētiem akmeņiem. Galdā liek trīs macas lapiņas, kas simbolizē trīs dzimtas, no kurām vēlāk veidojās ebreju tauta. Lieldienu svinību pēdējā dienā, ebrejiem šogad tā ir 15. aprīlī, notiek lūgšanas. Tad lasa speciālo grāmatu Agadu (ivritā šis vārds nozīmē ‘teika’). Tajā vēlreiz izstāstīta ebreju tautas vēsture. Grāmatu regulāri papildina.
«Mēs svētkus, arī Lieldienas, vairāk svinam dvēselē,» stāsta baušķeniece Tatjana Marčenkova. «Mums nav raksturīgas skaļas, ārišķīgas izdarības. Lieldienās cenšamies vēlreiz apzināt savas tautas vēsturi. Tie mums ir brīvības un pavasara svētki. Ir arī tradīcijas, kuras jāievēro. Lieldienu galdā jābūt sarkanvīnam. Turklāt tik daudz, lai katram tiktu četras glāzes. Jābūt maroram – dažādām saknēm, pētersīļiem, selerijām, mārrutkiem. Tie simbolizē grūtos un rūgtos verdzības laikus. Vēl Lieldienu ēdiens ir karpas – tās nav zivis, bet īpaši vārīti kartupeļi piedevās ar zaļumiem, salātiem. Gaļai jeb zroa jābūt ar kauliņu, piemērotākā ir jēra, teļa, liellopa gaļa, ideālākais – vistas kakliņš. Ēdam arī vārītas olas, bet tās netiek krāsotas. Harosets gatavots no rīvētiem āboliem, riekstiem, kanēļa un vīna. Lieldienu galdā nekad nav sāls. Tā drīkst būt izšķīdināta ūdenī, tādējādi simbolizējot tautas ciešanu asaras.»
