Lienei Gailišai Māriņa dāvājusi ne vien mūžiņu, bet arī laimīti. Viņai ir stiprs tētis Haralds un mīļa māmiņa Aija.
Lienei Gailišai Māriņa dāvājusi ne vien mūžiņu, bet arī laimīti. Viņai ir stiprs tētis Haralds un mīļa māmiņa Aija. Viņi dzīvo Ceraukstes pagastā. Darbdienu rītos ceļi šķiras: Lienei Bauskas 1. vidusskolas 4. klase, tētim un māmiņai – darbs.
Ģimenes galva ir stiprākais – HARALDS GAILIŠS. Un saruna Ziemassvētku nojausmās ar viņu.
Ziemas saulgriežus izjūtat kā kristietis, dievturis vai tas jums ir astroloģisks notikums?
– No visa pa druskai. Ziemassvētki ir visintīmākais notikums, vairāk neko negribu atklāt. Es nezinu, kā tos svin draugi un paziņas, ko viņi izjūt. Tas ir pavisam citādi kā Jāņos vai Jaungadā, kad cilvēki skaļi priecājas.
Kad jūs apzinājāties, ka ir tādi svētki?
– Jau bērnībā zināju, ka 24. decembrī ir Ziemassvētku vakars. To man iemācīja vecmāmiņa. Eglītē dega svecītes, radio ārzemju viļņos klausījāmies Ziemassvētku dziesmas. Skolā Ērgļos mums bija progresīva audzinātāja. Visa klase gājām uz mežu un dedzinājām egli. Tas, kas manī latvisks un ar tautas tradīcijām saistīts, nāk no Vidzemes.
Studiju gados Ziemassvētkos no Jelgavas braucu paklejot uz Rīgu un klausījos baznīcas zvanu sasaukšanos. Kopmītnēs eglīti dedzinājām aiz slēgtām durvīm. Kad par to laiku stāstu meitai, viņa nesaprot.
Kādi ir Lienes Ziemassvētki?
– Eglīti nepērkam. To nolūkoju mežā jau laikus un mājās atnesu tikai 24. decembrī. Man patīk pats gatavošanās process. Jau bērnībā man ir mācīts, ka eglītei nevajag nekā lieka: ne sintētisku vizuļu, ne eņģeļmatiņu. Zaros liekam tikai baltas svecītes un vēl kādus pašdarinātus rotājumus. Tādai eglei pat skuju smarža ir citāda.
Līdz šim ir bijis tā: Ziemassvētku vecītis mūsu mājās ir ienācis tad, kad esam baznīcā. Pastkastītē ir ielikta (vai kaimiņi ienes) vēstulīte ar norādi, kur atstāts dāvanu maiss. Parasti tas ir jāmeklē mežā. Par atradumu neizsakāms prieks visiem. Reiz gadījās, ka sniegs bija aizputinājis Ziemassvētku vecīša pēdas, un dāvanu maiss bija ilgi jāmeklē. Pagājušajos Ziemassvētkos Liene tikai ar pūlēm bija pierunājama braukt uz baznīcu. Viņa ļoti vēlējās satikt un savām acīm redzēt Ziemassvētku vecīti… Šovakar viss būs citādāk. Kā? Tas lai paliek noslēpums.
Klāt gadu tūkstošu maiņa. Varbūt dosities brīnumus sastapt kādā ārvalstī?
– Nekad! Arī divtūkstošo gadu, tāpat kā iepriekšējos, domāju, sagaidīsim dzimtas mājās «Lejas Viesiešās», netālu no Cēsīm, Gaujas Nacionālajā parkā. Jau divpadsmit gadu dzīvoju Zemgalē, bet, cik vien atļauj veterinārārsta pienākumi, cenšos ik vaļas brīdi kopā ar ģimeni pavadīt Cēsīs. Tur kalns ar kalnu, leja ar leju mijas. Tur cilvēki ir atvērtāki, uzkrājas labas emocijas, kas nomāc negatīvās. Tur nevar izaugt garīgi nabags.
Ko no tā gūst Liene?
– Skolā veltījumā valsts svētkiem, 18. novembrim, viņa Latvijas kartē bija iezīmējusi Cēsis un pierakstījusi, ka «tur ir visskaistāk Latvijā».
Šajā pasaulē un arī Ceraukstē ne jau visi izjutīs svētvakaru.
– Laukos, jāatzīst, ir totāla nabadzība un bezcerība. Manu ģimeni tā nav skārusi, bet mēs nevaram justies labi, ja blakus ir cilvēku negribēts posts.
Ko šādā pretstatu situācijā varētu vēlēt citiem?
– Par spīti visam, domāt gaišas domas un iet taisnus ceļus!
