Februārī pirmo reizi notika Ziemeļu padomes un Baltijas asamblejas kopīgā sēde. Latvijas delegācijas sastāvā uz Somijas galvaspilsētu Helsinkiem devās mūsu valsts parlamentārieši, baušķenieki, Atis Slakteris un Juris Dalbiņš.
Februārī pirmo reizi notika Ziemeļu padomes un Baltijas asamblejas kopīgā sēde. Latvijas delegācijas sastāvā uz Somijas galvaspilsētu Helsinkiem devās mūsu valsts parlamentārieši, baušķenieki, Atis Slakteris un Juris Dalbiņš. A. Slakteris Baltijas asamblejā darbojas Sociāli ekonomiskajā, J. Dalbiņš – Drošības un aizsardzības komitejā.
Sēdes pirmā diena bija veltīta Ziemeļvalstu ekonomiskajai sadarbībai, bet otrajā dienā izvērsās asas diskusijas par drošību. Par to «Bauskas Dzīvei» stāsta ATIS SLAKTERIS.
Kāpēc somi karoja? Kāpēc viņi cīnījās vieni?
Pirms es braucu uz Ziemeļu padomes un Baltijas asamblejas kopīgo sēdi, man bija žēl sevis un laika… Taču – jutos patīkami vīlies, jo vizīte Somijā izvērtās ļoti interesanta un nozīmīga.
Diskusijas ekonomiskās attīstības programmas ietvaros patiesībā bija visai formālas. Vissvarīgākās – sarunas par drošību. Baltijas valstu parlamenta vārdā pārliecinoši uzstājās baušķenieks Juris Dalbiņš. Viņš norādīja uz to, ka ieguldījums, ko Rietumvalstis un NATO (Ziemeļatlantijas pakta organizācija) investēs Baltijas drošībai, noteikti drīz vien ļoti labi atmaksāsies.
Interesanta bija Somijas pārstāvja Ingvalda Godāla uzstāšanās. Viņš uzsvēra somiem aktuālo jautājumu saistībā ar to laiku, kad valsts Otrajā pasaules karā cīnījās pret Padomju Savienību un nosargāja savu neatkarību, zaudējot lielu daļu teritorijas. I. Godāls vaicāja – kāpēc somiem bija jākaro un kāpēc bija jācīnās vieniem?
Tikai Dānija ir ES un NATO dalībvalsts
Izejot no kolektīvās drošības tēzes, NATO skaistums ir šāds – viens par visiem un visi par vienu. Vairāki runātāji uzsvēra to, ka neviena no Skandināvijas valstīm nav abās struktūrās – NATO un Eiropas Savienībā (ES). Vienīgi Dānija. Somija un Zviedrija ir ES, bet nav NATO. Norvēģija ir NATO, bet nav ES dalībvalsts. Taču Baltijas valstis visi gudri pamāca, ka vajagot stāties abās struktūrās! Tie paši skandināvi sacīja: «Cienījamie kolēģi, varbūt ka mūsu jaukais piemērs būtu pirmais solis…»
Zviedrija un Somija nestājas NATO, saglabājot teritoriālo neitralitāti, lai gan pēc būtības valstis tam ir gatavas un bruņotie spēki atbilstoši. Diemžēl ar šādu nostāju viņi dod Krievijai politisko ieroci uzbrukt Baltijas valstīm un teikt – kāpēc lai jūs stātos NATO, ja solīdie kaimiņi somi un zviedri nestājas…
Zviedrijas un Somijas pārstāvji saņēma ļoti skarbu kritiku arī no sava parlamenta opozīcijas deputātiem, kas savus premjerministrus un politiķus kārtīgi «spīdzināja». Diskusijas reizēm nevarēja nosaukt par maigām un korektām! Tas man patika! Pasaule sāk apzināties kolektīvās drošības svarīgumu.
Kritika bija nesaudzīga
Zviedrijai un Somijai vajadzētu stāties NATO reizē ar Baltijas valstīm – šādu atziņu izteica zviedru parlamentārietis. Reālpolitiķi gan apgalvoja, ka šādu tēzi oficiāli nevajagot cilāt, jo skaidri jūtams, ka Zviedrija pašlaik neiestāsies NATO, taču kolektīvajai drošībai tas nāktu tikai par labu. Nav paredzams, ka tuvākajā laikā Krievijā varētu būt stabilitāte, neviens nezina – varbūt Krievijā sāksies iekšējās problēmas līdz pat konfliktiem un, kā teica viens no runātājiem, visiem ir jābūt gataviem situācijai, ka Krievija netiek galā ar savu topošo demokrātiju. Spēki, kas raujas pie varas, ir dažādi un neviens nezina, kā tas beigsies. Tieši šajā kontekstā sēde bija interesanta.
Dominēja drošības politika, lai gan tā bija tikai viena no trim tēmām (tēmas: ekonomiskā sadarbība, Baltijas jūras reģiona drošības politika, cīņa pret noziedzību). Savā starpā «villojās» cienījamie ziemeļvalstu parlamentārieši, cits citu nokritizējot – it kā draudzīgi, bet nesaudzīgi.
«Lielais lācis» visus biedē
Līdz šim man pret Rietumu valstu politiķiem bija skepse (to es arī Somijā kuluārsarunās neslēpu), bet tagad rādās, ka bērnišķīguma slimība izslimota. Tās utopijas, ko Rietumi loloja, proti, ka Krievijā milzīgi strauji attīstīsies demokrātija, kā auksta duša aizskaloja krīze lielvalstī… Mums tas sen bija skaidrs, paldies Dievam, nu arī viņiem.
Saeimā es vadu Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisiju, tāpēc man tuvākas ekonomiskās lietas. Par tām arī vairāk pārdzīvoju, taču šoreiz ekonomiskās tēmas nebija tik pārliecinošas, tās bija pat mazliet samocītas… Taču – tiklīdz sāka runāt par drošību, bija skaidri redzams, ka sēdes dalībniekiem ir patiesa interese, jo laikam jau tomēr tas «lielais lācis» – Krievija – visus biedē.
Neviens negrib karot, visi cer uz mieru. Jāatzīst, ka vecais Romas impērijas teiciens – ja gribi mieru, gatavojies karam – ir patiess. Senāk tā nedomāju. Man likās, ka armijas vajag likvidēt, taču izrādās, ka pasaule tam vēl nav gatava. Miers būs tikai tad, kad visi būs spējīgi aizsargāties.
