Sakarā ar 2000. gada vēsturisko nozīmīgumu šogad pirmoreiz Eiropai būs deviņas kultūras galvaspilsētas.
Sakarā ar 2000. gada vēsturisko nozīmīgumu šogad pirmoreiz Eiropai būs deviņas kultūras galvaspilsētas.
Līdz šim tradicionāli kultūras pilsētas programma ir darbojusies pēc principa, ka ik gadu tiek izvēlēta tikai viena Eiropas kultūras galvaspilsēta.
Šo deviņu vidū ir četras pilsētas ārpus Eiropas Savienības (ES). ES dalībvalstu valdības pastāvēja uz to, ka izvēlēto vidū ir jāiekļauj arī Prāga un Krakova, kas izceltu nozīmi, kādu ES piešķir tās paplašināšanai austrumu virzienā. Savukārt Bergena un Reikjavika tika izvēlētas, lai parādītu, ka Eiropa nav tikai 15 ES dalībvalstis.
Sākums Atēnās 1985. gadā
Galvenā Eiropas kultūras pilsētas programmas idejas virzītāja bija nesen aizsaulē aizgājusī grieķiete, aktrise Melina Merkuri. 1985. gadā M. Merkuri, kura tolaik bija Grieķijas kultūras ministre, pārliecināja savus kolēģus citu ES valstu kultūras ministrijās katru gadu vienu pilsētu izvēlēties par Eiropas kultūras pilsētu.
M. Merkuri dzimtā pilsēta Atēnas bija pirmā, kam piešķīra šo titulu. Kultūras pilsētas idejas mērķis ir atklāt Eiropas pilsētu bagātīgo kulturālo un māksliniecisko dažādību un izcelt to kopīgo kultūras mantojumu. Pilsēta, kas ir izvēlēta par Eiropas kultūras galvaspilsētu, organizē pasākumus un notikumus visās mākslas jomās.
Labums pašvaldības ekonomikā
Tomēr kultūras pilsētas projekts nav tikai iespēja māksliniecisko un kultūras vērtību apmaiņai. Kultūras galvaspilsētas izvēlēšanās var dot arī noteiktu ekonomisku labumu.
Gandrīz visās pašvaldībās, kurām kopš 1985. gada ir bijis kultūras galvaspilsētas nosaukums, vērojams nozīmīgs tūristu skaita pieaugums, kas pozitīvi ietekmējis vietējo ekonomiku. Projekts kopš tā sākuma ir izrādījies ļoti populārs. Pilsētu skaits, kas vēlas tajā pieteikties, katru gadu pieaug. Jāatceras, ka arī Rīga savulaik pieteicās šim projektam uz 2001. gadu, bet diemžēl tika noraidīta.
Katrai pilsētai savs ieguldījums
Aviņonai ir uzdots sagatavot katras 2000. gada kultūras galvaspilsētas pašportretu. Tas būs pamats izstādei, kuru demonstrēs visās deviņās pilsētās.
Boloņa pievērsīsies ARCE tīkla projektam, kas ir pētījums par iespējām izveidot virtuālu muzeju – kultūras infrastruktūru (mākslas un kultūras mantojuma institūcijas partnerpilsētās) tīklu.
Briseles uzmanības centrā būs pilsētattīstības problēmas.
Santjago de Kompostela organizēs pasākumus un izstādes, kas veltītas zemes tēmai. Tostarp būs izstāde, kurā varēs apskatīt gan senās, gan no pavadoņiem uzņemtās kartes, ļaujot izsekot kontinenta vēsturei.
Krakova sagatavos kopēju izstādi un ar to vienlaikus notiekošus pasākumus (koncertus, seminārus) par Dieva tēlojumu, mūžības skaņām, mistēriju vietām, burvju vārdiem. Prāga pievērsīsies kultūras mantojuma tēmai.
Prāga izvēlējusies trīs tēmas
Viena no tēmām «Pilsētas stāsts» ļaus ieskatīties Prāgas kultūras pagātnē. Tēma «Atvērto vārtu pilsēta» rādīs Čehijas galvaspilsētas vēsturisko un kultūras krustceļu nozīmi starp austrumu un rietumu Eiropu. Tēma «Pilsēta, kurā dzīvot» pievērsīsies mēģinājumiem atjaunot Prāgu kā kultūras telpu.
Baušķenieki, kuri bijuši Prāgā, viņu vidū arī «Bauskas Dzīves» fotogrāfs Ivars Bogdanovs un redaktore Anita Rozentāle, ir pārliecināti, ka Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss šai pilsētai piedien. Kompaktā vecpilsētas daļa ar jaukajām ieliņām un tiltiem, kādreizējās Austroungārijas impērijas diženums, jūgendstils arhitektūrā – tas viss padara Prāgu neatkārtojamu. I. Bogdanovs noteikti piebilst, ka brašā dīvaiņa Šveika un viņa krodziņu dēļ vien Prāga pelnījusi būt Eiropas kultūras galvaspilsēta.
FAKTI
2000. gadā Eiropai būs deviņas kultūras galvaspilsētas:
Aviņona Francijā, Bergena Norvēģijā, Boloņa Itālijā, Brisele Beļģijā, Krakova Polijā, Helsinki Somijā, Prāga Čehijas Republikā, Reikjavika Islandē un Santjago de Kompostela Spānijā.
