Joprojām noturīgs ir mīts, ka Austrumeiropas zemēs latviešu tūristiem neesot, ko redzēt, – ja nu vienīgi Čehijā.
Joprojām noturīgs ir mīts, ka Austrumeiropas zemēs latviešu tūristiem neesot, ko redzēt, – ja nu vienīgi Čehijā.
Tādā gadījumā būtu jāprecizē katra ceļojuma mērķi. Lai cik dažādas šķistu braucēju intereses, galvenā tomēr ir un paliek jaunu iespaidu krāšana. Tos var atrast arī Austrumeiropā.
Lielākais trūkums – slikti ceļi
Pēc Dienvidpolijas apmeklēšanas interešu tūrisma grupā pavisam droši varu apgalvot – tie, kuri vīpsnā, padzirdēdami Polijas vārdu, šo zemi nepazīst. Varbūt arī nemaz nevēlas to darīt. Žēl gan, jo kaimiņvalstī kultūrvides daudzveidība ir pārsteidzoša.
Polijas tēls mainās proporcionāli nobraukto kilometru skaitam, un reģionu atšķirības kļūst acīmredzamas. Tiesa, ceļi Polijā ir slikti. Tos pat nevar salīdzināt ar Lietuvas nevainojami sakārtotajām maģistrālēm, par tālākām Eiropas valstīm nemaz nerunājot. Ir dzirdēts, ka teju, teju Polijā ienākšot Vācijas investori un sākšot būvēt autobāņus. Līdz tam laikam autobraucējiem vēl būs jāpaciešas un «jākratās» pa izdangāto starptautisko maģistrāli līdz pat Varšavai.
No turienes līdz Polijas senajai galvaspilsētai Krakovai ir nedaudz vairāk par 200 kilometriem. Vislas upes augšteces paugurainajā apvidū izvietotā senā pilsēta ir poļu nacionālais lepnums. Caur Krakovu senatnē veda Dzintara ceļš – nozīmīga tirdzniecības maģistrāle, kas savienoja austrumos esošās zemes ar Ungārijas teritorijām.
No visām pusēm mūsdienu Krakovu ieskauj nepārredzami industriāli mikrorajoni, un ceļotājs jau klusībā sāk domāt: nez kāpēc visi par Krakovu tā jūsmo? Un šajā mirklī notiek brīnums – skatienam paveras lieliska eiropeiska pilsēta ar Vāveles pils ansambli stāvajā upes krastā, ar harmonisku centra apbūvi, veciem un krāšņiem parkiem.
Polijā studē arī latvieši
Latviešu tūristu grupu autostāvvietā sagaida paulīniešu ordeņa garīgā semināra audzēknis latvietis Valdis Drīksna. Klostera vadība viņam atļāvusi dažas stundas veltīt tautiešu iepazīstināšanai ar Krakovu. Divdesmitgadīgais talsenieks, ģērbies džinsos un ērtos sporta apavos, ne ar ko neatšķiras no saviem līdzaudžiem. Vienīgi viņš šķiet mazrunīgāks. Par mācībām klostera garīgajā seminārā Valdis stāsta ļoti skopi, jo pagaidām viņš ir novicis, kuram noteikts reglaments jāievēro arī laicīgā saskarsmē. Par noviciātu sauc pārbaudes laiku pirms uzņemšanas klosterī oficiāla mūka kārtā. Pēc sešu gadu studijām Valdim būs jāizlemj, vai palikt paulīniešu ordenī vai strādāt garīgas aprūpes darbu laicīgajā pasaulē. Paulīniešu ordeņa garīgajā seminārā mācoties vēl divi latviešu puiši, stāsta Valdis. Mūsu tautieši studējot arī citu ordeņu garīgajos semināros un laicīgajās augstskolās, piemēram, Krakovas Universitātē, kas dibināta 1364. gadā.
Krakovā varēja pārliecināties, ka mūsdienu mūki un mūķenes nudien neatbilst grāmatu un filmu stereotipiem, kur viņi tiek rādīti kā drūmi un atsvešināti tēli. Vecpilsētas ainava pat nav iedomājama bez izteiksmīgajiem melnās, plīvojošās drānās ģērbtiem jauniem cilvēkiem, cēlām un atturīgām klostera māsām. Sastopot ieinteresētus skatienus, mūki uzsmaida pretimnācējiem, un nekas neliecina par noslēgtību pasaulei. Starp citu, Krakova ir Romas pāvesta Jāņa Pāvila II dzimtā pilsēta, un katrs uzrunātais iedzīvotājs to steidz izstāstīt kā svarīgāko faktu.
Arhitektūra – ainavas sastāvdaļa
Protams, Krakova nav tikai klosteru un baznīcu pilsēta, lai gan sakrālās celtnes šeit skaitāmas daudzos desmitos. Staigājot pa centru, kura teritorijā, šķiet, varētu ietilpt vairākas Vecrīgas, pārņem gandrīz vai skaudība – kā poļi ir spējuši savu 1138. gadā dibināto pilsētu pasargāt no laika un nemākulīgas saimniekošanas postījumiem? Neviena aplupuša nama, neviena neiederīga mūslaiku arhitektūras papildinājuma pilsētas daiļajā «sejā»! Uzreiz prātā nāk Vecrīga ar butaforisko Melngalvju namu un vēl sazin kādiem iecerētiem «šedevriem» pilsētas Rātslaukumā, apbūvē stilistiski neiederīgais stiklotais kubs pie centra «Rimi» un dažs pagalms, kurā aiz svaigi krāsotām fasādēm joprojām ir dzīva šķietami aizmirstā «padomiskā īstenība».
Krakovas ielās tūristu uzrunā vēsture un poļu cieņas pilnā attieksme pret tās mantojumu. Īsta bauda acīm ir ainavā harmoniski iekļautās un proporcionāli samērīgās arhitektūras vērošana. Itālijas baroks, šīs zemes arhitektu 17. gadsimtā interpretēts citā reģionā – Polijā, – iegūst gluži jaunas kvalitātes. Krakovā tas nav pompozs, bet šķiet, kā «ieaudzis» vidē. Arī gotikas un renesanses cienītāji šeit var tīksmināties par abu stilu veiksmīgo «poļu variantu». Krakovieši teic, ka viņu pilsētai bijis labvēlīgāks liktenis nekā Varšavai, kas Otrā pasaules kara laikā gandrīz pilnīgi tikusi sabombardēta.
Iespaidīgā karaļu rezidence
Lieliski saglabāti vēsturiskie interjeri atrodami visās pilsētas centra baznīcās un Vāveles pilī. Ansambļa aplūkošanai nepieciešamas vairākas stundas, tādēļ tūristiem uz objektu ieteicams doties rīta pusē, jo slavenie karaliskie apartamenti un mākslas dārgumu glabātavas ar nelieliem izņēmumiem atvērtas tikai līdz pulksten 15.
No 9. gadsimta Vāveles pilskalnam bijusi svarīga stratēģiska loma, bet īpašu nozīmi nocietinājums guvis pēc kristietības ieviešanas Polijā, jo 1000. gadā šeit nodibināts Krakovas bīskapijas centrs. Par Polijas valdnieku rezidenci Vāvele kļuvusi nākamajā gadsimtā, bet 1320. gadā katedrālē jau ticis kronēts pirmais karalis. Valdnieku rezidence Vāvelē atradās līdz pat 17. gadsimtam, kad tika pārvietota uz Varšavu. Līdz ar to arī Krakova zaudēja Polijas galvaspilsētas statusu.
Lielās poļu zemes vēsture bijusi gana dramatiska, tomēr daiļrunīgāks par faktiem ir gadsimtu kultūras mantojums. Par Polijas dienvidu pērli dēvētajā Krakovā laikmetu mistērijas atdzīvojas.
