Braukt vai nebraukt? Tādu jautājumu drīz sev būs spiesti uzdot ātrās medicīniskās palīdzības dienesta mediķi visā Latvijā.
Braukt vai nebraukt? Tādu jautājumu drīz sev būs spiesti uzdot ātrās medicīniskās palīdzības dienesta mediķi visā Latvijā. Medicīnas iestādes eksistē krīzes apstākļos, bet pacienti nav gatavi paši maksāt par katru «ātro» izbraukumu un medikamentiem.
Jātaupa katru dienu
Bauskas rajona Centrālās slimnīcas ātrās medicīniskās palīdzības dienesta uzturēšanai katru mēnesi Slimokase atvēl Ls 4362. Šī naudas summa ietver darbinieku algas un nodokļus, medikamentus, transporta izdevumus, degvielu, dienesta vajadzībām nepieciešamo telpu uzturēšanu, maksu par rāciju, telefona izmantošanu, komunālajiem pakalpojumiem un elektrību. Viens ātrās palīdzības izbraukums vidēji izmaksā Ls 12. Nedēļā izsaukumu skaits nereti pārsniedz 70.
«Rīgas novada» slimokase, ko vada kādreizējais Bauskas ārstu kolēģis Andris Glāzītis, šonedēļ sākusi reorganizāciju ātrās medicīniskās palīdzības dienestā galvaspilsētā. Ekonomējot līdzekļus, tiek samazināts izbraukumu skaits, iesakot pacientiem poliklīnikas darba laikā tur griezties pēc palīdzības vai arī doties pie ģimenes ārsta. Jaunievedumam ir daudz pretinieku, jo cilvēki pieraduši, ka «ātros» var izsaukt jebkurā diennakts laikā, lai iešpricētu, piemēram, dimedrolu vai lai atvestu uz slimnīcu.
Alkoholiķi pazemo mediķus
Bauskas RCS galvenā ārste Maruta Priedīte sacīja, ka par ekonomiju nākas domāt katru dienu. Slimnieka aizvešana uz Jelgavas psihoneiroloģisko slimnīcu ar ātro palīdzību izmaksā Ls 22. Krietns skaits izsaukumu ved pie alkoholiķiem, kuriem saasinājušās hroniskas kaites vai sākusies psihoze. Daktere Priedīte uzskata, ka vajadzētu prasīt, lai šādi pacienti maksātu par visu, bet no degradētiem elementiem taču nav ko paņemt, un šie izdevumi atkal jāsedz slimnīcai. Turklāt alkoholiķi necienīgi izturas pret mediķiem, neatver mājokļa durvis, kaujas, lamājas, pazemo, draud. Daudz ir arī viltus izsaukumu.
Pumpa uz pleca
Ātrās palīdzības dienests ir domāts, lai sniegtu neatliekamo palīdzību gadījumos, kad apdraudēta pacienta dzīvība. Kurš spēj izšķirt, cik nopietns ir katrs gadījums? Feldšere Inese Bindžule ātrajā palīdzībā strādā 26. gadu. Viņa stāstīja, ka bieži cilvēki paši nespēj novērtēt, cik nopietna ir trauma vai saslimšana. Feldšere Dagnija Ozola (23 gadu stāžs) atcerējās gadījumu, kad zvanītāja sacījusi, ka vīram uz rokas uzmetusies tāda kā pumpa. Kad aizbraukuši, atraduši vīru ar izmežģītu pleca locītavu. Māte saukusi mediķus pie pusaudzes meitas, kurai ļoti sāpot nieres. Izrādījies, ka meitenei sākušās dzemdības… Kādā citā gadījumā burtiski no nāves izglābts dzērājas mātes aizlaists zīdainītis, ko pusnemaņā atradusi kaimiņiene. Citā reizē, aicināti pie vecas māmuļas, kura gluži vienkārši ilgi klepojot, feldšere konstatējusi slimniecei abpusēju krupozu plaušu karsoni. Dagnija Ozola sacīja, ka viņai savulaik mācīts neprātot, bet braukt pie slimnieka, jo nekad nevar zināt, kas sagaida.
