Saule vēl nav uzlēkusi, kad iebraucam Francijas dienvidu pilsētā Eksā. Tās nosaukums oriģinālvalodā gan ir trīsreiz garāks – Aixen-Provence (Eksanprovansa).
Saule vēl nav uzlēkusi, kad iebraucam Francijas dienvidu pilsētā Eksā. Tās nosaukums oriģinālvalodā gan ir trīsreiz garāks – Aixen-Provence (Eksanprovansa).
Rīta agrumā pēta kartes
Pēc 14 stundu ilga pārbrauciena no Spānijas vidienes latviešu tūristi ar vieglu kurnēšanu uztver gides prasību tūdaļ izkāpt no autobusa un doties aplūkot pilsētas ievērojamās vietas.
Kamēr mīņājamies pie durvīm, gaidot Eksas tūrisma informācijas centra darba laika sākumu, pilsēta jau mostas. Turklāt tas notiek neticami ātri. Birojā paķeram kartes un nemanot «aizslīdam» no 45 ceļabiedru lielā pulka. Tādā tūristu «zosu gājienā» nudien nav iespējams nesteidzīgi iepazīt pilsētu, kur nu vēl izjust franciskās vides nianses!
Par Eksu jau iepriekš šis tas ir zināms, jo pilsēta ir franču 19. gadsimta slavenā gleznotāja Pola Sezāna dzimtā vieta. Pēc populāru mākslas darbu reprodukcijām var atpazīt arī panorāmu, ko akcentē Sanviktuāra kalna siluets.
Tāpat kā slaveno Eksas priedi, arī kalnu Sezāns ir gleznojis vairākkārt. Pilsētiņas nomalē atrodas viņa māja un darbnīca. Par to gleznotājs teicis tā: «Šeit ir mana māja, kurā svešinieki netiek ielaisti. Bet, ja jūs esat mani draugi, mēs varētu uz turieni doties kopā.»
Burvīgu smaržu valstība
Protams, ka esam meistara draugi, jo arī Latvijas mākslas skolās un augstskolās vēl līdz šim laikam izmanto Sezāna izstrādāto un pamatoto zīmējuma konstruēšanas metodi.
Vecpilsētā piepeši uzvirmo brīnišķīgu aromātu «kokteilis». Šaurās ieliņas pašķiras, un atrodamies tirgus laukumā. Gluži necerēti esam nokļuvuši īstā Provansas garšzāļu, dārzeņu, ziedu un augļu tirdziņā. Aiz letes nestāv algoti pārdevēji, bet zemnieki, kuri pie- dāvā pašu audzētu produkciju. Ziemeļzemes tūristiem visīstākā eksotika šķiet garie galdi ar timiāna, bazilika, rozmarīna un citu gluži nepazīstamu kaltētu garšaugu sainīšiem.
Tie ir fasēti audekla, papīra, plastikāta maisiņos. Cena ir atkarīga no iepakojuma veida, lētāka, protams, ir sintētiskā materiālā piedāvātā produkcija. Garšzāles tirdziņā maksā ievērojami mazāk nekā veikalā.
Provansas reģions izsenis ir slavens ar aromātisko augu kultivēšanas tradīcijām. Parfimērijas rūpniecības vajadzībām šeit audzē lavandu milzīgās plantācijās, bet pārtikas ražotāji tiek apgādāti ar dienvidnieku virtuvē iecienītām garšzālēm. Siltajā klimatā dažas no tām sastopamas arī savvaļā.
Pārdod ziedu klēpjus
Pa ceļam jau bijām piestājuši kalnu terasēs, kas klātas ar savvaļas timiāna audzēm. Vēl oktobra beigās zemie krūmiņi zied un tik intensīvi smaržo, ka aromāts jūtams jau pa gaba- lu. Saberžot timiānu pirkstos, smarža saglabājas visu dienu.
Ir vērts redzēt franču puķu tirgu, jo šeit pārdod nevis ziedu pušķus, bet tikko plūktu ziedu klēpjus. Ak, ja pie mums varētu par trim vai četriem eiro (no pusotra, diviem latiem) nopirkt tādu neaptveramu daudzumu rožu, anemoņu, tulpju vai dāliju toņu vismaigākajās niansēs! Visur tiek pārdoti tikai viena veida ziedi, nevis pušķi mūsu tradicionālā izpratnē.
Ziedu, dārzeņu un puķu tirdziņi neatrodas vienuviet, bet katrs savā vecpilsētas laukumā. Apstājamies pie maizes izstrādājumu stenda. Pārdevējs nevis norunā, bet «izdzied» tekstu savā skaistajā, plūstošajā valodā, un mūsu īpašumā nokļūst milzu izmēra īstas franču maizes klaips. Starp citu, tā ir izteikti pelēcīgā, nevis tipiskā baltmaizes tonī, un garšo pavisam citādi nekā Latvijā ražotā franču maize. Kaut ko līdzīgu Rīgā var nopirkt Spānijas produktu veikalos «Dona Jimena».
Brikšņi un mazās mušiņas
Ar maizes klaipu padusē turpinām ceļu uz Pola Sezāna ateljē, līdz nokļūstam pie gluži necila, brikšņos ieauguša namiņa. Uzraksts vēsta, ka piemājas reljefs un augu valsts ir īpaši saudzējami arheoloģijas un dabas objekti, tālab nekas šeit netiek pārveidots, lai «būtu smukāk».
Ekstravaganta un smaidīga francūziete, šķiet, muzeja vadītāja, vētraini žestikulē, liekot saprast, ka rīta agrumā iestāde vēl ir slēgta. Pie sliekšņa pamanām drūzmējamies mūsējos, kuri ar darbinieces žestu valodu jau apraduši. Droši vien nolēmusi, ka šoreiz darīšana ir ar mākslas fanātiķiem, nevis ceļojuma saspringta grafika ierobežotiem Austrumeiropas tūristiem, līksmā francūziete mūs laipni aicina iekšā.
Nav šaubu, ka Sezāna darbnīca pašlaik izskatās tieši tāda kā pirms 100 gadiem. Mazliet apkvēpuši griesti, nobružāti meistara mētelīši, molberts, gleznošanai sagatavotas klusās dabas ar augļu traukiem. Daļa ābolu ir viegli iepuvuši, ap citiem jau lidinās mazas mušiņas. Vai tā ir darbinieku nevīžība? Nebūt ne. Tas ir dzīvs stāsts par mākslinieku, par viņa nejauko raksturu, jo zināms, ka Sezāns nevienam neļāva pieskarties savām lietām. Istabene, kurai viņš nepārtraukti rakstīja draudu vēstules, tomēr pamanījās slepus sadedzināt kamīnā vairākas kompozīcijas ar sieviešu kailfigūrām. Pat pieķerta nodarījumā, viņa neatteicās no pārliecības, ka dzīvē nekas nevarot būt briesmīgāks par vēlmi gleznot plikus sievišķus.
***
Fakti
Provansas reģions stiepjas gar Vidusjūras piekrasti.
Alpu kalnu atzars veido dabisku robežu ar Itāliju.
Reģionā atrodas 16 pilsētu.
No tām pazīstamākās ir Marseļa, Arla, Aviņona.
Eksa dibināta 123. gadā pirms mūsu ēras.
No 12. gadsimta Eksa bijusi Provansas grāfu rezidence.
Ik gadu Eksā notiek starptautisks liriskās mūzikas festivāls.
