Liela pilsēta no mazas atšķiras ar to, ka lielā var vairāk ieraudzīt, bet mazā – vairāk sadzirdēt.
Liela pilsēta no mazas atšķiras ar to, ka lielā var vairāk ieraudzīt, bet mazā – vairāk sadzirdēt. Precīzs novērojums, vai ne? Atziņas autors ir franču rakstnieks Žans Kokto. Tā nu es jau pagājušo piektdien padzirdēju, ka Rīgā visas biļetes uz Senās mūzikas festivāla koncertiem Rundālē jau ir pārdotas. Piezvanot uz pili, zuda arī pēdējā cerība, jo atbilde skanēja, ka pils ir tikai norises vieta un biļešu tirdzniecība tajā nav paredzēta.
Senās mūzikas festivāls ir elitārs pasākums, nevis Dziesmu svētki vai kantrimūzikas vakars, apmēram tā situāciju mēģināja skaidrot “gudrītis”, kurš sevi, protams, pieskaita izmeklēto lokam. Sacītajā it kā nav nekā aizvainojoša, ja vien nepavīdētu augstmanīga nostādne, ka “vienkāršajai tautai”, izņemot šlāgerus, alu un tautasdziesmas reizi piecos gados, neko citu nevajag. Katram taču skaidrs, ka īstā “elitārā” publika atrodas tikai Rīgā. Ak, kādi maldi! Galvaspilsētas klausītāji, protams, ir izvēlīgāki, tomēr daudzi uz festivālu Rundālē dodas tikai tāpēc, lai apliecinātu piederību “smalkiem ļaudīm”.
Manī nav nekāda īgnuma par šo faktu, vienīgi neizpratne, kādēļ augstvērtīgu kultūras notikumu pieejamība nav līdzvērtīga. Oponenti iebildīs, ka biļetes jau laikus varēja nopirkt internetā vai daudzās tirdzniecības vietās Rīgā. Dīvaini, taču tikai pirms divām nedēļām pamanīju afišas par Senās mūzikas festivālu. Un droši vien tā bija daudziem, kuru darbs nav saistīts ar internetu. Varbūt paši esam vainīgi, ka senās mūzikas festivālu ideju, kas pirms 15 gadiem radās Bauskā, neesam varējuši vai gribējuši uzturēt ar pašcieņu, lai arī “norises vietas” tuvumā dzīvojošās publikas intereses tiktu ņemtas vērā?
