Koncerta apmeklējums mūzikas namā «Daile» Rīgā kādai manai paziņai izvērtās emocionāli bagātīgs dažādās izjūtu gammās. Imanta Kalniņa mūzika Daumanta Kalniņa un Kaspara Zemīša priekšnesumā publiku aizrāva tā, ka bija jāceļas kājās, jāaplaudē un jādzied līdzi… Bezgalīgs saviļņojums.
Zudības šķirbainajā interjerā
Vienā tādā emociju uzbangojumā, kad bija jāceļas kājās, manas paziņas Līgas somiņa nokrita zemē, no tās izbira viss saturs, bet tas bija bagātīgs… Ikviens jau zina, kas tik nav atrodams sieviešu rokassomiņās. Galveno lietu – naudasmaku – izdevās pustumsā sagramstīt ātri, kādu lūpukrāsu un ķemmi arī pirksti sataustīja, vēl kabatlakatiņus, pūdernīcu. Tā kā nekas cits vairs rokā nedevās, Līga pievērsās Daumanta Kalniņa obojas spēlei un dziedājumam.
Koncertam un arī tā «piedevām» beidzoties, paziņa vēl uzmeta skatu vietiņai zem krēsla, bet tur neko no savām mantām vairs neredzēja, vienīgi ievēroja starp balkona grīdu un sienu lielu spraugu. Šī kluba interjers, kā daudziem ierasts tagad, ir mūsdienīgi šķūņveidīgi industriāli nevērīgs, krēsli bez normālām atzveltnēm (tālab arī somiņas no tiem veļas zemē), šķirbas, spraugas, nesaprotami pakāpieni, aiz kuriem ķeras kājas, īsāk sakot – minimālisms. Bet kurš gan gaudīsies par šiem sīkumiem, ja viņu pārņēmusi Imanta Kalniņa mūzika un nevainojamais Daumants Kalniņš!?
«Bezpajumtnieci» glābj dēls
Līga Bauskā atgriezās ar vakara autobusu. Viņa man vairākkārt uzsvēra, cik tagad šie «Nordekas» autobusi esot labi, vairs nemaz negriboties ar mašīnu braukt un meklēt autostāvvietas galvaspilsētā. Siltā vakarā mierīgā solī ar līksmu sirdi nonākusi līdz dzīvoklim un… somiņā nav varējusi atrast atslēgu. Tātad tā bija izkritusi koncerta laikā un, iespējams, ievēlusies tajā pamanītajā šķirbā. Vienā minūtē paziņa pārvērtās «bomzenē» (kādreiz bija tāds apzīmējums personām, kurām nav noteiktas dzīvesvietas). Cita atslēgas eksemplāra nebija, lai gan Līga tagad saprata, cik svarīgi būtu bijis atstāt lieku atslēgu kādam kaimiņam.
Lēnā gaitā aizstaigājusi līdz Korfa dārzam, paziņa tomēr nolēmusi zvanīt Rīgā dzīvojošajam dēlam un pavēstīt par savu izklaidību. Jauneklis bija izbraucis ārpus pilsētas, solīja savā dzīvoklī būt pēc pusstundas, tad sameklēt savu atslēgu un to atvest māmiņai uz Bausku. Tikmēr Līga aizdevās pie draudzenes padzert tēju un padalīties savos piedzīvojumos. Ilga tērzēšana nesanāca, jo dēls rekord-ātrumā atbrauca ar savu atslēgu, lai glābtu māti no bezpajumtnieces statusa. Ļoti ceru, ka viņu nepieķēra par ātruma pārsniegšanu.
Paziņa gan uzrakstījusi un nosūtījusi e-pastā vēstuli uz Dailes mūzikas klubu, lūgusi dot kādu ziņu, ja uzrodas atslēga, tomēr ilgi atbildi nav saņēmusi. Bet nupat vakar pienākusi vēstulīte, kurā pavēstīts, ka atslēga ar breloku atrasta un vēl daži Līgas sīkumi arīdzan. Kāda laime! Varēs dēliņam atdot viņa atslēgu.
Morāle: ja savu izklaidību nevari iegrožot, izgatavo kādu lieku atslēgu eksemplāru un atstāj to savai draudzenei vai kaimiņienei, lai tā būtu allaž pieejama.
