«..Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā,» dodoties skoloties, sacīja nabadzīgs jauneklis Plūdoņa poēmā «Atraitnes dēls». Tūlīt, tūlīt atkal jaunais gads – jā, ne tikai gadumijā, bet arī septembrī. Kad bērni Zinību dienā aiziet uz skolu ar ziedu pušķīti – cik skaisti, ka mums tā pieņemts! –, tad gan mazajiem, gan vecākiem prātā vēlējumi, sapņi un cerības.
Ir svarīgi, lai skolas būtu drošas un sakoptas, tomēr dažā labā izglītības iestādē, visu pucējot un uzlabojot, manuprāt, aizmirsies svarīgākais – labs skolotājs. Daži skolēnu un vecāku mīlēti pedagogi diemžēl šogad neturpinās mācīt bērnus. Direktora amats ir ne tikai prestižs, bet uzliek arī par pienākumu izvērtēt prioritātes. Negribu ticēt, ka tā nauda, kas seko skolēnam, ir vērtīgāka par patiešām labu skolotāju… Turklāt skaisti izremontēta mācību iestāde nebūs vienīgais «magnēts», lai tur laistu mācīties savu bērnu, labi skolotāji gan. Aicinu vecākus atcerēties, ka arī izglītība ir pakalpojums, tādēļ arī mums ir jāpastāv par to, kā un kādā vidē, ar kādiem skolotājiem ir un būs mūsu bērni. Būsim vienoti, nebaidīsimies nostāties pret netaisnībām, visiem labs nebūsi! Patiesībā skolu vadītājiem vajadzētu lepoties, ka viņiem ir ieinteresēti un aktīvi audzēkņu vecāki, gudri būtu ar viņiem sadarboties un cīnīties vienotā frontē, ja vajag. Vecāki var kļūt par «aizsargvalni» arī skolai.
Dažs, iespējams, notrausīs klusu sāpju asaru šajā Zinību dienā, jo viņa skolas vairs nav. Tomēr vēlu spēku un drosmi celties – jūsos ir iekšējie resursi, ko likt lietā varbūt citā izglītības iestādē vai citā jomā. Paldies katram skolotājam, kas iztur grūto un atbildības pilno darbu! Tā nav viegla maize, «spiediens» ir no visām pusēm. «No augšas» reforma reformas galā. Pa vidu – es, tu, mēs, viņi, viņas. Kas no tā iznāks, rādīs laiks – lielākā bagātība, kas mums ir. Pulkstenis neapstājas.
