Latvija izjuta pirmo okupāciju 1940. gadā, kad to ieņēma Padomju Savienība. Nākamā okupācija ienāca Latvijā ar armijas grupas «Ziemeļi» ģenerālfeldmaršalu Ritteru fon Lēbu un miljona vērmahta armiju.
Latvija izjuta pirmo okupāciju 1940. gadā, kad to ieņēma Padomju Savienība. Nākamā okupācija ienāca Latvijā ar armijas grupas «Ziemeļi» ģenerālfeldmaršalu Ritteru fon Lēbu un miljona vērmahta armiju. Šī grupa beidza pastāvēt karā Kurzemes katlā ar 200 tūkstošiem gūstekņu. Tieši grupas «Ziemeļi» karavīri Otro pasaules karu nosauca par mūžīgo karu nelaimīgajiem.
Latvieši cīnījās gan vienā, gan otrā pusē. Padomju pusē – 115., 143. gvardes latviešu divīzijās. Nosaukumu «gvarde» piešķīra sevišķi drosmīgām, kaujasspējīgām vienībām. Vācu pusē SS leģionā. Arī SS vienības atšķīrās ar sevišķu drosmi un labu kaujas apmācību. Tas bija parastais «Vaffen SS». (Nejaukt ar «Nāves galvas» SS, kuras sastāvā bija arī koncentrācijas nometņu apsardze. Apsardzē pārsvarā bija par dažādiem militāriem pārkāpumiem sodītie, par gļēvulību kaujas laukā.) SS kodols beidza pastāvēt ar Hitlera pavēli, kas lika noplēst roku uzšuves «Leibštandarts SS» pēc pašnāvīga pretuzbrukuma Ungārijā, par gļēvulību, par nodevību. Divīzijas karavīri savas atšķirības zīmes iemeta katliņā ar mēsliem un nosūtīja Hitleram. Vai gvardes vienību latvieši var uzskatīt, ka uzvarēja? Zinot, kas notika pēc tam, Staļina laikā, diezin vai. Tā kā redzējuši esam daudz, varbūt laiks mācīties no vēstures. Šis bija mazs ieskats pagātnē.
Mēs esam cīnījušies pret okupācijām drosmīgi, pārgalvīgi, pašaizliedzīgi. Kādēļ tagad klusē «Daugavas Vanagi», «Rēta»? Klusēšana, piekrišana. Pašlaik mēs esam koalīcijas pusē, kas karo, okupē Irāku. Uzskatu, ka Prezidente mūs ir ierāvusi karā, nejautājot, nedomājot. Iesaku atlaist visus viņas padomniekus, kas acīmredzot nezina vēsturi. ES, NATO, KARŠ – šīs ir vismaz tās lietas, kas būtu jājautā tautai. Prezidente ļauj dzīvot bērnu slepkavam no Gulbenes, bet, kā redzams, atbalsta civiliedzīvotāju slepkavību Irākā. Žēl, ka mums, Latvijai, nav sava viedokļa, savas nostājas un spējas to aizstāvēt. Huseins dzīvo savās mājās, kā grib. Varbūt mēģināsim viņu vēl kristīt? Kā var teikt – Tu esi noziedznieks. Kur tiesa? Kur izmeklēšana? Kur pierādījumi? Visi brīnās, šīiti neieredz Huseinu, nu viņi ar ziediem sagaidīs mūs, atbrīvotājus.
Jums patīk Prezidente, man nepatīk. Tas mūs šķir. Bet, ja manu valsti okupēs, mēs visi cīnīsimies pret okupāciju. Pārējais, nospļauties, patīk vai nepatīk. Tā, lūk, militāristi. Draņķīgs izlūkdienests, tādēļ draņķīgi pārzinām šīs lietas. Kā onkulis saka, tā būs. Vai ne? «Blickrīgs» izgāzās, Prezidente apklusa, civiliedzīvotāji mirst, viss notiek. Ka Amerika okupēs Irāku, šaubu nav. Bet vai uzvarēs? Ko varēs saukt par uzvaru? Satversmes aizsardzības biroja direktora amatam vēl nepilsoni Latvijas patriotu, tā onkulis grib. Murgi!
Vai kaut viens ir teicis, kā tas mums var beigties? Ja ar pasta sūtījumiem atnāks mēra sporas? Cik tas maksās? Kā izziņos ķīmisko trauksmi? Kas izziņos? Kāds ir šīs trauksmes signāls? Gribat redzēt, kā mirst bērni? Cik maksās vakcīnas? Kur tās ir? Vai ir gāzmaskas? Pārbaudītas? Kas māk tās uzvilkt? Bērni? Vai esam pasargāti no «Al Qaeda» šahidiem? Vai «Taleban» ir apklusis, tie necīnās Afganistānā? Kur ņemsim naudu? Jūs domājat, karš tā vienkārši beigsies? Vai domājat, tas joprojām ir lokāls?
Vecs specvienību pulkvedis mani mācīja: «Neiedzen pretinieku stūrī, zaudēsi!» Irāka ir stūrī! Un, lūk, es negribētu šo karu nosaukt tāpat kā armijas grupa «Ziemeļi» par mūžīgo karu nelaimīgajiem. Es nevēlos, lai Prezidentei nosūta mēslu katliņu ar latviešu atšķirības zīmēm. Negribu, lai mūs vēlreiz sūta uz Sibīriju. Baušķenieka, desantkuģa jūrnieka, mīļākais teiciens: «Es nezinu, kā ir pareizi, bet, kā mēs darām, ir nepareizi.» Es, karavīrs, esmu pret karu!
G. ŽILINSKIS, baušķenieks, karavīrs
