Eleonora Maisaka un viņas zemnieku saimniecība «Upescelmiņi» par piedalīšanos Latvijas Zemnieku savienības un Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centra rīkotajā konkursā «Gudrību centrs lauku sētā» saņēmusi lielo tencinājumu.
Skaistkalniete Eleonora Maisaka un viņas zemnieku saimniecība «Upescelmiņi» par piedalīšanos Latvijas Zemnieku savienības un Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centra rīkotajā konkursā «Gudrību centrs lauku sētā» saņēmusi lielo tencinājumu «Par lauksaimniecisko un dzīvošanas jaunatklāsmju nerimtīgu pulsināšanu tuvā un tālā apkaimē».
Pavisam konkursā piedalījās 29 zemnieku saimniecības no dažādiem Latvijas novadiem. Tencinājumus (astoņus lielus un 16 mazu) saņēma divdesmit četras. No Bauskas rajona konkursā piedalījās piecas zemnieku saimniecības, visas saņēma tencinājumus.
Kā radās doma piedalīties konkursā?
– Tobrīd es domāju, ka man jāapzina tās zemnieku sētas, kuras varētu piedalīties šajā konkursā. Pieteicu piecas. Par to, ka mana zemnieku saimniecība varētu piedalīties, sākumā nemaz nedomāju. Kā pamudinājums bija Imanta Ziedoņa un Ausmas Kantānes ciemošanās «Upescelmiņos». Tas bija pašā ķiršu ziedēšanas laikā.
Protams, šaubījos, vai es īsti tam atbilstu. Mācības lauku sievietēm jau manās mājās notiek gan par dabu un kokiem, gan par prasmi izprast sevi.
Konkurss vienmēr ir kā pamudinājums darboties tālāk, tāpēc es gribu ieteikt arī citiem piedalīties dažādās skatēs.
Kas apmeklē nodarbības «Upescelmiņos»?
– Diemžēl līdz šim tās nebija skaistkalnietes. Tā varbūt ir mana vaina, jo speciāli nevienu aicinājusi neesmu. Tagad gan, pateicoties Laimai Indriķei, man ir iespēja vadīt nodarbības arī Skaistkalnē. Bez pieaicinātiem lektoriem mēs mēģinām rast sapratni un mācīties cita no citas.
2001. gadā «Upescelmiņiem» tapis savs karogs…
– Jā. Manā dzīvē viss kaut kā likumsakarīgi notiek. Manai mācību grupai Vallē bija jāizstrādā biznesa plāni. Katrs kaut ko iecerēja, bet rokdarbniece Skaidrīte Baturevica bija izmisusi, ka neko nevarot sev piemērotu izdomāt. Tad arī ierosināju – izgatavo manai zemnieku saimniecībai karogu, izstrādā aprēķinu.
Šajā gadījumā es kā biznesa pasniedzēja nevarēju neatlīdzināt par darbu. Tad samaksāju simt latu, bet es zinu, ka tas ne tuvu nav īstajai šī darba vērtībai. Skaidrīte karogu gatavoja 25 dienas no rīta līdz vakaram.
Tu organizē seminārus, mācības dažādās Latvijas vietās. Vairāk gan esi pievērsusies lauku sieviešu izglītībai. Esi arī sieviešu kluba «Apvārsnis» dibinātāja.
– «Apvāršņa» dibinātāja es esmu nenoliedzami, bet ideja nāca no pašām kursu dalībniecēm. Tā bija mana pirmā mācību grupa, un pēc izlaiduma nevarēja visu vienkārši atstāt. Sievietes jautāja, kas ar mums tālāk būs? Tad arī tika nodibināts «Apvārsnis». Esam 23 dalībnieces.
Pati daudz mācies?
– Izmantoju katru iespēju, lai papildinātu zināšanas. Nesen Īrijā biju ļoti noderīgos kursos par iniciatīvas veidošanu lauku attīstībai. Pēc kursiem es izstrādāju savu mācību programmu, ko lietošu darbā.
Kursi ir vairāku gadu studiju vērti, ļoti kompaktas zināšanas, kuras tūlīt jāliek lietā.
Tev ir jābūt zinošai, lai
varētu konsultēt zemniekus.
– Zemnieki nāk pie mums gan pēc padoma, gan gluži vienkārši izrunāties. Zināmā mērā mēs nodarbojamies ar morālu labdarību. Diemžēl mums, konsultantiem, ir arī jāpelna. Esmu saņēmusi pārmetumus, ka mēs drīzāk esam sociālais birojs, kas maz pelna un strādā ar trūcīgiem cilvēkiem. Tajā pašā laikā ir biroji, kas labi pelna. Tad man kļūst skumji, jo es nevaru par katru pateiktu vārdu prasīt samaksu. Esmu secinājusi – tas, par ko nav jāmaksā, arī cilvēka acīs nav lielā vērtē. Piemēram, zemnieku mācībās, kas ir bez maksas, arī apmeklētāju nav. Zudusi motivācija. Tā ir runga ar diviem galiem. Viens – nabadzība, otrs – atbildība par to, ko es daru.
Kur tu gūsti pozitīvas emocijas un enerģiju tik saspringtam darbam?
– Noteikti ģimenē. Man ir ļoti labi bērni un vīrs. Es novērtēju, kā viņš mani lutina brīvdienu rītos ar kafijas tasi pie gultas un izkurinātu pirti sestdienu vakaros. Dažreiz gadās, ka neviens cits tā arī neaiziet pērties, tā izkurināta tikai man.
Noteikti pozitīvas emocijas man sniedz arī citi cilvēki. Ir, protams, tādi, kas paņem enerģiju, un es to jūtu, bet esmu iemācījusies tam nepakļauties. Ma- ni ļoti nomierina sveces liesmiņa.
Zīmīgs tavā dzīvē bijis gads,
ko tu dzīvoji Amerikā. Kad atgriezies, tev bija pavisam cita domāšana, tu biji ļoti mainījusies.
– Piekrītu. Ja nebūtu iespējas uzturēties Amerikā, es nekad nebūtu pieņēmusi lēmumu diendienā braukt strādāt uz Bausku.
Kādas ir tavas aizraušanās?
– Gribētos apceļot Latviju. Braukājot pa mūsu valsti un lasot lekcijas, pārliecinos, cik tā skaista un cik maz mēs par to zinām. Esmu izvirzījusi mērķi sākt no tās vietas, kur es dzīvoju. Mēģināšu ar Skaistkalnes sieviešu iniciatīvas grupu apkopot informāciju par mūsu pagastu, jo kaut ko jau mēs visas zinām. Ja to visu saliks kopā, varēs izveidot stāstījumu par Skaistkalni, kuru varēs izmantot ikviens, kas uzņems viesus mūsu pusē.
Brīviem brīžiem izvēlos grāmatas par psiholoģiju. Nesen izlasīju Dainas Bruņinieces «Ticot, cerot un mīlot». Laba grāmata. Tur patiesi atspoguļots lauku sievietes, lauku cilvēka liktenis. Ar kādām cerībām zemniekošana sākās, kā cerības gruva, kā tas viss patiesībā bija.
Tev esot «zaļie pirkstiņi» – viss, ko stādi, aug griezdamies. Vai tu pati to atzīsti?
– Jā, to nu es atzīstu gan. Atceros, bērnībā, kad dzīvoju pie tantes, viņa man lika iestādīt jasmīnkrūmu. Es vēlējos iet peldēties un par krūma stādīšanu ne dzirdēt negribēju. Beidzot tomēr no dusmām ieraku krūmu pie mājas stūra, piemeņģēju, salaistīju un aizskrēju, kur biju domājusi. Krūms bija ļoti audzelīgs, kupls un spēcīgs. Tante pēc tam teica: «Tev laikam ir zaļie pirkstiņi, ja tik negribīgi stāda un tas tomēr aug, tas ir brīnums…» Tādu gadījumu vēlāk bijis daudz. Bet nav jau tikai zaļie pirkstiņi vien, vajadzīgas arī zināšanas.
Kādu tu redzi lauku sievieti nākotnē?
– Man gribas ticēt, ka kaut kas mainīsies uz labu. Zinu, ka tās lauku sievietes, kuras ir manā vecumā, jutīsies laimīgas, ja viņām būs labi bērni, kas var palīdzēt. Un tikai stiprām ģimenēm būs vieglāk izdzīvot. Es patiesi esmu laimīga, ka man ir pieci bērni.
***
Eleonora izmanto katru gadījumu zemnieku pašapziņas celšanai. Lieliski saprazdama lielo saimniecību priekšrocības, viņa ir pārliecināta, ka tām pa vidu joprojām atrodama arī mazā zemnieka vieta.
No Ē. Hānberga, A. Berķa, I. Ziedoņa grāmatas «Lauku sēta ir gudra»
