Zvaigznes rotājas kā ar roku noglaustajā ūdenī. Sirmi viļņi glāsta manas kājas, bet es ar smalku zaru kāpās rakstu mātei vēstuli: «Man liekas – es vairs neesmu tavs bērns, Es nezinu vairs, māt, kas īsti esmu.» (F. Bārda).
Zvaigznes rotājas kā ar roku noglaustajā ūdenī. Sirmi viļņi glāsta manas kājas, bet es ar smalku zaru kāpās rakstu mātei vēstuli:
«Man liekas – es vairs neesmu tavs bērns,
Es nezinu vairs, māt, kas īsti esmu.»
(F. Bārda)
Tu manī labu, gudru meitēnu redzēji. Bet es savos 17 gados jūtos pārāk liela, lai pateiktu: «Piedod, māt! Es tevi mīlu!» Es tikai rupji atcērtu: «Savu ceļu es izvēlēšos pati». Bet man gribas, lai tu pasniedz man roku, lai tu salamā, kad es tā runāju, «kad uz maniem pleciem pelēka diena šūpojas», jo es tad justu, ka tev sāp. Es tā parādu nespēku, ar kuru pati nemāku cīnīties. Ak, palīdzi man, mamma! Bet vārdi paliek noklusēti. Esmu kā pelēks puteklis dzīves realitātē…
Reiz, māt, kad tavs brālis zvanīja, viņš teica: «Tētis slimnīcā. Viņš aizgāja…», tu dienām ilgi nespēji ar mani runāt. Tu raudāji. Vai arī toreiz palika kaut kas neizrunāts? Tu juties viena, it kā visu aizmirsta. Bet toreiz biju es. Man vajadzēja tev to pateikt, nevis klusēt. Toreiz pie loga es skaitīju zvaigznes. Tad man tevis pietrūka tik stipri.
«Bet tā jau neesmu vairs es,
Es nezinu vairs, māt, kas īsti esmu.»
Vai atceries, kā toreiz ziemas sniegā mēs skraidījām un sniegavīra bumbas vēlām? Tas bija pats skaistākais sniegavīrs. Kaimiņi garām gāja un teica: «Re, kāds sniegavīrs! Tas skuķis gan «ziķers».» Tu biji lepna, bet
«Sniegavīrs pļavā pie pirtiņas
sēd, aizsviedis galvu un slotaskātu, kūst!»
Ai, kā es negribu būt liela! Mammu, es negribu būt liela. Es gribu tā kā toreiz – pikoties un taisīt sniegavīru vēl lielāku un skaistāku kā toreiz.
Viņš neizkusīs!
Bet ko tad es! Es tāds pelēks, apnicīgs puteklis vien. Es nespēju to mainīt…
INESE
