Studējot Jelgavā, nereti nepagūstu atgriezties mājās Bauskā ar pēdējo autobusu četros pēcpusdienā.
Studējot Jelgavā, nereti nepagūstu atgriezties mājās Bauskā ar pēdējo autobusu četros pēcpusdienā. Šādos gadījumos loloju cerības uz vakara vilcienu, kas pusceļā aptur Iecavas stacijā. Tālāk es varu nokļūt mājās ar visai bieži kursējošajiem Rīgas–Bauskas autobusiem.
Divas dienas pirms gadu mijas izkāpu Iecavas stacijā. Bija auksts un nemīlīgs laiks.
Iepriekš izpētot sarakstu, kādi autobusi pirms septiņiem vakarā šajā ceļa posmā varētu kursēt, secināju, ka stundu jāgaida parastais autobuss, jo ekspreši šeit nepietur. Klusībā cerēju, ka ekspreša šoferis varbūt apžēlosies un nepabrauks garām, zinot, ka ārā ir auksts un nepatīkams laiks. Ieraugot, ka tuvojas mans iespējamais «glābējs», centos to visiem spēkiem apturēt.
Nopriecājies, ka autobusam iedegas labais pagrieziena rādītājs, tuvojos transporta līdzeklim, kas lēnām apstājās, lai… izlaistu pasažierus. Jutos samulsis, ka ekspresis apstājās Iecavas stacijā, kur tam nemaz nav pieturas!? Katram saprotams, ja cilvēks palūdz izlaist, vai tad grūti – nebrauks taču līdz Iecavai un pēc tam atkal atpakaļ. Nodomāju: «Cik labs šoferis, varēšu tikt līdz Bauskai, negaidot nākamo autobusu.»
Kāpjot siltajā busiņā, saņēmu sāpīgu: «Nē, nē – ekspresis taču nepietur Iecavas stacijā!» Īstu siltumu neizbaudījis, atgriezos vēsajā ceļmalā.
Parasti šoferiem saku: «Paldies!», bet šoreiz: «Fui, šoferīt!».
