«Bauskas Dzīve» ar mūziķi Gunāru Kalniņu tiekas jau trešo reizi.
“Bauskas Dzīve” ar mūziķi Gunāru Kalniņu tiekas jau trešo reizi.
To atceroties, Gunārs pats interesanti nodēvē visas trīs sarunu reizes: “Pirmajā tu ar mani runāji kā ar aktieri, otrajā – biju jau dziedātājs, nu esmu producents.”
Atgādināšu, ka pirmā intervija ar Gunāru Kalniņu bija, kad viņš debitēja Dailes teātrī izrādē “Leģenda par Zaļo jumpravu”. Pēcāk tikāmies 2002. gadā, kad klajā nāca dziedātāja otrais soloalbums. 3. augustā producentu apvienība “Avantis” izdeva džeza izlasi “Jazz Up”. Tajā pasaulē pazīstamākās un krāšņākās džeza tēmas iedziedājuši labākie Latvijas džeza un popmākslinieki. “Izlase “Jazz Up” noteikti ir “fīlinga disks”. To vislabāk raksturo sastrēgumstundas atmosfēra: maģistrāle, saulriets, mašīnu pīpināšana un džezs,” jaunumu raksturo Gunārs Kalniņš.
Lai arī esam vairākkārt tikušies, šoreiz Gunārā pamanu agrāk neapjaustas iezīmes. Viņš ļoti daudz sarunā lieto vārdu “brīvība”, arī izturēšanās, noskaņa ir krietni gaisīgāka kā citās reizēs. Tā noteikti nav vasaras bezbēdība, jo zinu, ka pagājušajā nedēļā Gunāram bija deviņi koncerti, vienu dienu viņš nosēdēja ierakstu studijā. Par jaunām iecerēm Gunārs ir mazrunīgs, vien atklāj, ka jārakstot mūzika filmai. Tā būšot par Rīgu. Ja par nākotni saruna nevedas, tad vērtēsim paveikto.
Kādā veidā nonāci līdz džezam kā sev tīkamai mūzikai?
– Džezs man ir paticis jau no pirmsākumiem, kad es vispār apjautu sevi kā dziedātāju. Tā arī no tā nekur tālu neesmu aizgājis. Pateicoties Rīgas Doma kora skolai, manā CD kolekcijā nav lētās viendienīšu mūzikas. Es joprojām dzīvoju ar apziņu, ka mūzika man ir svēta lieta.
Jaunajam albumam esmu producents, pats izpildu tikai vienu dziesmu. Diskā ietvertās pasaulē populāras džeza melodijas pasniegtas vieglākā “formātā” un adresētas vairāk pieaugušo auditorijai. Ja tīņi šādu mūziku nesapratīs, viņiem nav jāpārdzīvo. Katra paaudze skaņdarbus uztver citādāk, jaunieši vairāk meklē spilgto un ārišķīgo, pieaugušie – saturu, citas vērtības.
Paraksturo to brīvības sajūtu, kura tevi pēdējā laikā pavada!
– Man reizēm nepatīk ceļš, pa kuru virzās visa sabiedrība. Vēlme atvieglot dzīvi draud sasniegt tādas robežas, ka mums drīz pat elpot nevajadzēs – tā būsim apauguši ar dažādām “ekstrām”, servisiem, atvieglojumiem. Šādā situācijā esmu ķēries pie albuma producēšanas un ar lielām grūtībām darbs ir paveikts. Nu apjaušu, kas tas par gandarījumu, ja tu pats, nevienas ierakstu kompānijas nemudināts un neuzraudzīts, vari ko izdarīt. Esmu pateicīgs “Mikrofona ierakstiem”, kas savulaik izdeva divus manus albumus, “krusttēvam” Renāram Kauperam, kurš man piešķīra iesauku Little Gunnar (Mazais Gunārs). Taču nu esmu pats kaut ko paveicis.
Vai šādas domas tevī neraisās tieši tagad, jo teju klāt dzimšanas diena – sestdien tev paliks 23 gadi. Nereti dzimšanas dienas cilvēkiem kļūst par atskaites punktu.
– Varbūt arī, bet ne tikai. Pēdējā laikā esmu apjautis, ka sāku arvien vairāk sevi mīlēt. Tādējādi dzīvot kļūst vieglāk, jūtos laimīgs. Nedomāju, ka tas jau ir vecums, drīzāk tā ir sevis pārvarēšana.
Kā to izdarīt – pārvarēt sevi, savus kompleksus?
– Tīņu vecumā cilvēks ir kompleksu pārņemts, arī man to netrūka. Viņš visu laiku sevi ar citiem salīdzina un tad atklāj visādus trūkumus. Pusaudži grib domāt kā citi, ģērbties, izturēties kā citi, kā vairākums. Bet nevajag! Mēs katrs esam, kas mēs esam. Man bija tāpat, gribējās citus atdarināt dziedāšanā, stilā, uzvedībā. Nebija viegli sevi pārvarēt, nācās liet daudz sviedru, varbūt arī asiņu. Taču tā brīvības sajūta, kas manī ir tagad – tā ir to vērta. Tāpēc esmu gana skeptisks, kad man vaicā par nākotnes plāniem. Cik reižu nav bijis, ka visi plāni kā kāršu namiņš sabrūk piecās minūtēs, nesot līdzi pārdzīvojumus, sāpes. Jā, es paredzu notikumus – kad man ir darbs, kad intervija, kad jābūt studijā –, taču es neplānoju savu dzīvi. Mēs esam šai pasaulē, lai dzīvotu, lai baudītu šo mirkli un tādējādi būtu brīvi, nevis lai plānveidīgi eksistētu.
Tas laikam “baigi” gudri skan, diezin vai tā es būtu runājis pirms gadiem diviem. Taču es domāju, ka 23 gados pie šādas atklāsmes nonākt vēl nav par vēlu. Varbūt kāds to sev jau ir atklājis agrāk.
Vai šādi dzīvojot, nebaidies ko vērtīgu pazaudēt, palaist garām?
– Es zinu, ko es nedrīkstu nedarīt. Es nevaru neieklausīties savos līdzcilvēkos. Un tas ir jāievēro. Katram ir jābūt cilvēkiem, kuros jāiedziļinās un kuri arī tevi spēj sadzirdēt, saprast. Man tā ir ģimene. Savulaik nebiju to īsti novērtējis. Taču, kad apjautu, ka viņi vienmēr ir aiz manis kā tāda brīžiem pat neredzama siena, kā klints, tad sapratu, kas tā par vērtību. Jo tuvinieki jau manī vispirms redz cilvēku, dēlu, mazdēlu un tikai pēc tam Gunāru Kalniņu. Lūk, šitā lieta ir katram tīnim jāapjauš! Jo ātrāk, jo labāk.
