Ja apgalvojam, ka cilvēks ēd, lai dzīvotu, tad, manuprāt, Eiropas vidienē un Beļģijā ēšana ir viena no baudām un prieka izpausmēm.
Ja apgalvojam, ka cilvēks ēd, lai dzīvotu, tad, manuprāt, Eiropas vidienē un Beļģijā ēšana ir viena no baudām un prieka izpausmēm.
Tas atgādināja slavenā francūža Fransuā Rablē romāna «Gargantija un Pantagriels» lappuses, kur nesātīgie gardēžu prieki ir likti pretstatā stērķelētajai un liekulīgajai sabiedrībai.
Mūku alus aiziet pasaulē
Tieši beļģi Eiropai ir atklājuši vairākas lietas, bez kurām dzīve nemaz nav iedomājama. Flāmu benediktiešu mūki pirmie Eiropā sāka brūvēt alu, kas tagad pamatoti tiek uzskatīts par Beļģijas nacionālo dzērienu. Man garšo miestiņš, un līdz šim vienmēr esmu slavējusi Latvijā ražoto. Beļģijā sāku domāt citādi. Te ir vairāk nekā simt populārāko un vēl daudz citu alus šķirņu. Briseles alus ražošanas kompānija «Stella artots» tiešām var pavedināt uz alus vēderiņu audzēšanu.
Tradicionālākais ir «Leff» – tumīgi tumšais vai gaišais. Nobaudīju arī īpašo «Kwak», kas ir ārkārtīgi garšīgs un smaržīgs kā misa. Rīgā lielveikalos esmu pamanījusi beļģu alus «Kriek» pudeles. Tas ir miestiņš ar augļu un ogu garšu, mazliet atgādina pie mums nopērkamo alu «Baltija».
Taču jāatzīst, ka maldījos, uzskatīdama beļģu alu par nestipru dzērienu. Izlasot, ka «Kwak» un «Kriek» ir ne mazāk par astoņiem grādiem alkohola, sapratu, kāpēc pie vienas miestiņa glāzes restorānā daudzi, pļāpājot sārtiem vaigiem, pavada vairākas stundas. Turklāt katra alus šķirne tiek lieta firmas glāzēs, bet «Kwak» – tādā kā slaidā mēģenē, kas iestiprināta koka statīvā ar rokturi. Alus glāzes (0,3 – 0,5 l) cena Briselē 2,10 – 4 eiro (Ls 1,30 – 2,40).
Smaržo pēc siļķītēm
Lai izbaudītu kaut ko tiešām īpašu, Briselē noteikti vajag aiziet uz slaveno «Ilot sacre», ko šeit jocīgi dēvē arī par zivju tirgu. Tā ir krāšņa izrāde – viena ieliņa līdzās Briseles centrālajam laukumam, kur cits citam cieši līdzās ir zivju restorāni. Ārpusē saklāti krāsaini galdi, uz kuriem visskaistākās jūras veltes. Viss dekorēts ar augļiem, ziediem un ledus gabaliem. Smaržo tā kā pēc piekrastes vēja, siļķītēm, joda un jūras mēsliem. Protams, arī man bija grūti paiet šim kārdinājumam garām. Gribējās nogaršot slavenās mīdijas (porcija maksā no 17 līdz 30 eiro, Ls 9 – 18). Pasūtītājam uz galda tās liek melnā emaljētā katliņā ar bļodu virsū. Ar karoti vai pirkstiem no karstā, pikantā viruma ķeksēju gliemežvākus, kuros ir viens mazs kumosiņš delikateses.
Lai nepiedzīvotu pārāk lielu kritumu makā, vienu katliņu pasūtījām piecas ēdējas. Baudot sapratu, ka šis jau nu nav īsts ēdiens latvieša vēderam, toties atrakcija varena – kamēr katliņš tiek iztukšots, paiet vismaz stunda.
Īstu zivju tirgu – rindu rindas ar letēm un tikko no jūras nākušām radībām – redzēju Ostendē, Beļģijas pilsētā Ziemeļjūras krastā, no kurienes ar prāmi pusstundā var nokļūt līdz Lielbritānijai.
Īpaša garša arī kartupeļiem
Restorānā pie mīdijām tiek pasniegta arī bļoda ar frī kartupeļiem. Īpašo gatavošanai noderīgo šķirni Beļģija audzējot pat ēdelīgajai Amerikai. Tupeņu lietošanu ikdienas uzturā Eiropā sekmējis kāds beļģis, Šarls de I’Ecluss, vairāk pazīstams kā Clusiuss. Tā vēsta tūrisma ceļveži, uzsverot, ka kartupeļu ēdienu un piedevu gatavošanā Beļģijas restorāniem esot īpaša māka. Gardi ir arī cūkas, liellopu, jēra un medījumu gaļas ēdieni. Toties uz salātu gatavošanu beļģi ir slinki, piedevās tikai retumis ir kāda tomāta, gurķa šķēle, biežāk salātlapa vai diedzēti graudi.
Maize smaržo pēc mājām
Taču, kad nogaršoti svešzemju kārumi, labāk var novērtēt, cik labi ir produkti, ko baudām savā zemē. Šoreiz braucot uz Briseli, mana soma tiešām bija smaga, jo līdzi ciemkukulim vedu «Bauskas klēts» ceptu rupjmaizi. Kad šādu sveicienu Eiropas Parlamenta Preses departamentā ieliku viesmīlīgās somietes Annas Linnas rokās, viņa neslēpa aizkustinājumu, sakot, ka šī maize smaržojot pēc mājām.
