Dziedātājs Ojārs Grīnbergs 19. novembrī atzīmēs stabilu jubileju – 60. dzimšanas dienu. Sarunai ar «Bauskas Dzīvi» viņš izvēlējās «Admirāļu kluba» spēļu zāles kafejnīcu.
Dziedātājs Ojārs Grīnbergs 19. novembrī atzīmēs stabilu jubileju – 60. dzimšanas dienu.
Sarunai ar «Bauskas Dzīvi» viņš izvēlējās «Admirāļu kluba» spēļu zāles kafejnīcu. Nedaudz drūmu, cigarešu dūmu pildītu telpu, kurā elektriskās acis zibina naudas kāri automāti, skan nebēdnīga mūzika, un sienas sevī slēpj sajūsmas emocijas, arī dziļu sāpi un vilšanos.
Pielūdzēju ziedi un politiskā lokomotīve
Klausoties dziedātāja stāstījumā, šķiet, ka šī telpa, tās gaisotne pilnībā atbilst Ojāra Grīnberga dzīvei: to piepildīju- ši skatuves prožektoru spilgtie stari, pielūdzēju ziedu smaržas, bijusi bagātība, slava, nedaudz arī aizmirstības. 6. Saeimas deputāta amatā esot, nobaudīta rūgti netīrā politiskā vira. «Biju «lokomotīve», kura, tautas mīlestības pildīta, ievilka Saeimā daudzus deputātus, arī viedo Joahimu. Kad nāca atskārta par šo politiķu īsto seju, no partijas aizgāju,» vēsta Ojārs Grīnbergs.
Piecus gadus ikdiena skatīta bērnu acīm, kopā ar Alūksnes rajona Rezakas privātskolas audzēkņiem. Savukārt tagad nākas lūgt, meklēt labvēļu atbalstu jubilejas koncertam. Lielās Ģildes zāles maksai naudu noteikti neizdosies savākt, bet kādus trīs koncertus Dailes teātra Mazajā zālē griboties nospēlēt. Lai arī šodienas skatījumā gaišo krāsu nav īpaši daudz, tomēr sarunas laikā dziedātājs vairākas reizes apliecina, ka nenožēlo nevienu nodzīvoto dienu. «Tikai pasaulē gan nācu nelaikā,» smejot atzīst mākslinieks. «Vajadzēja piedzimt gadus 20 vēlāk. Tagad man būtu 40, es būtu topā un ar savu talantu varētu vēl pamatīgi «uzvārīties». Pirms pāris gadiem man piedāvāja ierēdņa amatu, bet nespēju iedomāties savu mākslinieka dvēseli iegrožotu ikdienas darbā no astoņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā.»
Koncertus sniegt nākas vēl tagad, gan ne tik daudz, cik varētu un gribētu. «Nu nevaru es pats zvanīt uz kultūras namu un piedāvāt sevi. Bet, ja man piezvanītu un aicinātu, es aizbrauktu un sniegtu koncertu, dziedātu dejās. Ceru, ka manas paaudzes klausītāji mani vēl grib dzirdēt.»
Pūrā vairāk nekā 300 dziesmu
O. Grīnbergs atzīst, ka esot nodziedājis ap 300 dziesmu, dažas no tām vairs neatceroties: «Tas ir normāli, ka esmu kādu melodiju aizmirsis. Arī dziesmas mēdz būt viendienītes, paaudžu atmiņā paliek tikai daļa – labākās.» To uzskaitījums ir prāvs: «Vectētiņš un vecmāmiņa», «Dziesma nenosalst», «Zilie lini», «Tik dzintars vien», «Mežābele», kas tikko izdotajā mākslinieka labāko dziesmu izlasē ierakstīta no jauna pamatvariantā «Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu».
Par savu visu laiku mīļāko dziesmu Ojārs Grīnbergs nosauc «Mežrozīti». Minot «Somu pirti», stāstījumā ieskanas Grenctāles puses vārds: «Tur, pie jums, «Rainī», bija viena no pirmajām īstajām somu pirtīm Latvijā. Enerģisks džeks bija toreiz Voldemārs Levans. Labs Raimonda Paula draugs, visas viņa jaunās programmas sākumā parādījām «Raiņa» klubā, bet otrā daļa nereti turpinājās somu pirtī. Personīgs sveiciens Voldemāram, nu jau noteikti cienījamam kungam!»
Laureāti skaita sīknaudu
Ar padomju laiku koncertdzīvi māksliniekam saistās daudz kuriozu, no kuriem vairāki, mūsdienu mērauklās vētīti, šķiet līdz absurdam sāpīgi. 1972. gadā festivālā Vācijas Demokrātiskās Republikas pilsētā Rostokā iegūta pirmā vieta, saņemta naudas prēmija – vairāki tūkstoši vācu marku –, kas tajā pašā dienā pilnīgi visa bija jānodod vēstniecībā. Nākamajā rītā ar Raimondu skaitījuši pa kabatām kapeikas, lai varētu sev vismaz kādu lētu suvenīriņu nopirkt.
Tomēr padomju sistēma neliedza gūt baudījumu, dziedot milzu auditorijai visā plašajā Padomju Savienībā. «Pirmo reizi Maskavā kopā ar Margaritu nodziedājām Paula dziesmu par dzelteno lapu «Ļistja žoltije nad gorodom kružatsja…». Jau vakarā pēc koncerta to dungoja visas viesnīcas apkalpotājas. Tad es jutos laimīgs. Kaut gan pateikt, kas ir laime, es nemāku. Dzīvē mijušās laimīgas dienas ar tumšiem sāpju bezdibeņiem. Taču ne mirkli nenožēloju draisko un nebēdnīgo jaunību, skaisto un reizēm trako koncertdzīvi.
Veselība vēl turas, man līdzās ir labi cilvēki. Un dažreiz ir tik jauki kopā ar sešpadsmitgadīgo meitu koncertā nodziedāt veco, mīļo Paula dziesmu «Papu, saki mammai pats». Tajā brīdī jūtu paaudžu turpināšanos un apliecinājumu, ka mūžs nav nodziedāts veltīgi.»
